Tehnoloģijas

Leģendārās Paikspīkas kalna sacensības: kāpēc elektroauto izrādās labāki?

Leģendārās Paikspīkas kalna sacensības: kāpēc elektroauto izrādās labāki?

23. jūnijā jau 102. reizi notiks vienas no populārākajām kalnā braukšanas sacīkstēm pasaulē – leģendārās Paikspīkas sacensības. Speciāli tām īpašus projektus veido ne tikai entuziasti un sporta komandas, bet arī ražotāji.

Visu laiku labākais trases rekords jau pieder elektromobilim. Arī dalībnieku sarakstā elektroauto kļūst arvien vairāk, tāpēc rodas jautājums – ar ko tie ir labāki par iekšdedzes mašīnām?

Straujā elektroauto evolūcija

Netālu no Kolorādospringsas atrodas 4,3 kilometrus augstais Paiko kalns. Viena no tā nogāzēm ir visai stāva, tāpēc pagājušā gadsimta sākumā tika uzbūvēts ceļš līdz virsotnei. Ir zināms, ka alpīnistiem patīk sacensties, kurš uzkāps augstākajā virsotnē, bet šī bija ideāla vieta, kur savā starpā spēkoties autobraucējiem, lai noskaidrotu, kurš visātrāk nonāks smailē.

1916. gadā Spensers Penrouzs organizēja pirmās kalnā braukšanas sacensības. Tās ātri kļuva populāras, un līdz pat šai dienai tām tiek pievērsta liela uzmanība. Speciāli šim nolūkam braucamos būvē entuziasti un pieredzējušas komandas, savukārt auto ražotāji, dzenoties pēc sensacionāliem rekordiem, ekskluzīvos projektos iegulda miljoniem eiro.

“Amerikā starp uzņēmumiem joprojām valda tendence “svētdien uzvarēt, pirmdien pārdot”, tāpēc pat reģionālās sacīkstes no rūpnīcām saņem lielu atbalstu. Šeit viņi nebaidās eksperimentēt un sacensties ar jaunām idejām, jo tā var iegūt lielu atpazīstamību,” skaidro žurnāla Klubs auto apskatnieks un Latvijas Gada auto žūrijas loceklis Toms Timoško.

Starp pēdējo gadu iespaidīgākajiem braucējiem jāmin Romēns Dimā, kurš 2018. gadā sasniedza visu laiku labāko rekordu ar iespaidīgo un speciāli sacīkstēm būvēto Volkswagen ID.R. Franču pilots 156 līkumu trasi veica 7 minūtēs 57 sekundēs. Šis bija brīdis, kad elektroauto pierādīja savu pārākumu pār iekšdedzes modeļiem.

Šogad bezizmešu auto būs vēl vairāk. Elektrisko transportlīdzekļu klasē sacentīsies arī Hyundai komandas braucēji, kuri ar Hyundai Ioniq 5 N sportisko elektroauto mēģinās sasniegt jaunus rekordus standarta auto kategorijā.

Iekšdedzes dzinēji zaudē jaudu

Pētot elektropiedziņas spēkratu priekšrocības salīdzinājumā ar iekšdedzes dzinējiem, vispirms ir būtiski pieminēt trases unikālās īpašības, kas braucienu uz Paikspīkas virsotni padara neapskaužami sarežģītu.

Šī sacīkšu trase ikdienā kalpo kā koplietošanas ceļš, kas vienu dienu gadā ir slēgts. Šī posma garums no starta līdz finišam ir 20 km, un ceļš ir izlocījies 156 līkumos – tas ir līdzīgi kā Nirburgringā jeb Zaļajā ellē, kur auto kompānijas jau izsenis sacenšas par ātrāko apļa laiku.

Atšķirība starp abām trasēm ir tā, ka Paikspīkas ceļš nepārtraukti vijas arvien augstāk kalnā. Starts atrodas 2,8 km augstumā virs jūras līmeņa, savukārt finišs – 4,3 km virs jūras līmeņa. Sacīkšu laikā dalībnieki uzbrauc ne tikai 1,5 km augstāk, bet arī iebrauc dažādos gadalaikos – no pavasara līdz ziemai.

“Nokļūstot šādā augstumā, samazinās skābekļa daudzums, un tas būtiski ietekmē iekšdedzes dzinēja jaudu, kā arī apgrūtina elpošanu pilotiem,” stāsta amerikāņu auto žurnālists Ārons Tirpēns.

Kā skaidro sacīkšu komandas vadītājs Bruno Famins, kura vadībā Sebastjēns Lēbs 2013. gadā sasniedza rekordu ar Peugeot 208 T16 Pikes Peak, iekšdedzes dzinējs šādā augstumā var zaudēt pat 30% savas jaudas. Un tas tikai tāpēc, ka sāk trūkt skābekļa degvielas sadedzināšanai. Tas nozīmē, ka šajās sacensībās piedalās tikai ārkārtīgi jaudīgi braucamie.

Lēba pilotētais Peugeot svēra 875 kg un bija aprīkots ar 3,2 litru V6 dzinēju, kas attīsta 875 ZS jaudu. Kalnā tas uzbrauca 8 minūtēs 13 sekundēs. 2018. gadā šo rekordu pārspēja Romēns Dimā. Viņa pilotētais Volkswagen I.D. R elektroauto Paikspīkas virsotni sasniedza 7 minūtēs 57 sekundēs. Salīdzinot ar iekšdedzes Peugeot, elektriskais Volkswagen bija smagāks – tas svēra 1,1 tonnu, bet tā jauda bija mazāka – 680 ZS.

Vai tas nozīmē, ka Romēns Dimā ir ātrāks par deviņkārtējo pasaules rallija čempionu Sebastjēnu Lēbu? Ne gluži, taču viņa transportlīdzeklis, braucot kalnā, nezaudēja jaudu, jo gaisa blīvums un skābekļa daudzums elektromotoru neietekmē.

Tomēr viegli neiet arī elektroauto

Vai tas nozīmē, ka šo sacensību nākotne pieder elektromašīnām? Ja tā tiešām būtu, tad bezizmešu transportam būtu vairāk rekordu. Katru gadu uz starta stājas arī vairāki piloti ar Tesla spēkratiem, taču tie lielākoties sacenšas savā starpā, nevis kopējā ieskaitē. Kāpēc tā?

“Lielākā daļa sportisko elektroauto patērē daudz enerģijas akumulatora dzesēšanai. Ātri sasniedzot un uzturot maksimālo jaudu, elektriskās piedziņas komponenti var pārkarst. Mazāk skābekļa gaisā nozīmē neefektīvāku dzesēšanu, tāpēc elektromobiļiem rodas problēmas šajā virzienā. Uzkarst ne tikai akumulatori, bet arī to vadības komponenti un elektromotori,” norāda Ārons Tirpēns.

Šogad uz starta līnijas stāsies divi Hyundai Ioniq 5 N elektromobiļi. Interesanti, ka tehniski tie būs kā no rūpnīcas – identiski tiem, ar kuriem jaunie īpašnieki izbrauc no dīleru saloniem. Tiem ir visu riteņu piedziņa, 650 ZS jauda un paātrinājums līdz 100 km/h – tikai 3,4 sekundēs. Korejieši ir pārliecināti par jaunizstrādātā modeļa varēšanu un iespējām sasniegt rekordu elektrisko rūpnīcas SUV/krosoveru kategorijā. Kāds ir viņu noslēpums?

Korejieši saka – dzesēšana. Hyundai ir nopietni pievērsušies šai elektroauto problēmai un radījuši sportisku modeli, kurš dinamiskā režīmā var izturēt krietni ilgāk. Lielākā daļa elektroauto diez vai spēj bez pārkaršanas pieveikt slaveno 20 km garo Nirburgringas trasi, toties Hyundai bez grūtībām var nobraukt divus apļus, 18 minūtes uzlādēties un atkārtoti doties trasē ar pilnu jaudu.

Elektromotoram un akumulatoram tika uzstādīta papildu dzesēšanas sistēma, kas novērš komponentu pārkaršanu, turklāt temperatūras stabilitāti veicina arī 800 voltu sistēmas arhitektūra. Salīdzinot ar 400 V sistēmu, tai vajag mazāk strāvas, kas savukārt rada četrreiz mazāk siltuma.

“Lai gan Paikspīkas sacīkstes ir populāras ar Unlimited divīzijas monstriem, ir interesanti paskatīties arī uz zemākas klases spēkratiem – jo īpaši tagad, kad par popularitāti un vietu zem saules cīnās dažādi spēka agregāti. Līdzīgi kā Nirburgringas trase, arī sarežģītais kalna ceļš labi parāda, kas darbojas labāk,” komentē Toms Timoško.

 

 

Click to comment

Leave a Reply

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Lasītākas ziņas

To Top