Vai kriptovalūta var būt “drošības osta” investīcijām krīzes periodos?
Karu, krīžu un ekonomisku satricinājumu periodos cilvēki meklē drošības saliņas saviem uzkrājumiem un ieguldījumiem. Tradicionāli par šādu drošu aktīvu tiek uzskatīts zelts, tomēr līdz ar digitālo tehnloloģiju attīstību ir “digitalizējusies” arī ekonomika, radot netradicionālākas un, iespējams, arī pievilcīgākas aktīvu uzkrāšanas iespējas.
Viena no šādām jaunām digitālās ekonomikas aktīvu klasēm ir kriptovalūtas, tostarp Bitcoin (BTC) visai bieži tiek pielīdzināts zeltam, saucot to par “digitālo zeltu”. Par Bitcoin tiek runāts kā par to jauno aktīvu klasi, kas varētu līdzsvarot ekonomisko nenoteiktību un palīdzēt investoriem salīdzinoši droši pārdzīvot nelabvēlīgus tirgus apstākļus. Klasiski pie šādiem drošiem aktīviem, kas palīdz saglabāt vai pat palielināt vērtību tirgus nenoteiktības apstākļos, tiek pieskaitīts zelts un valdības obligācijas. Tāpat arī nekustamais īpašums ekonomikas lejupslīdes periodos nereti ir drošāka vērtības saglabāšanas iespēja, salīdzinot, piemēram, ar akcijām.
Viens no digitālo aktīvu, piemēram, Bitcoin, drošības pamatiem ir to decentralizētais raksturs. Nevienam, tostarp nevienai valsts valdībai, nav iespējams tiešā viedā iejaukties BTC vērtības noteikšanas procesā. Lai arī Bitcoin cenu svārstību amplitūda ir ļoti liela, tomēr ilgtermiņā tā cenai vienmēr ir bijusi stabila tendence palielināties. Tāpēc Bitcoin, līdzīgi zeltam, ir ieinteresējis gan ilgtermiņa investorus, gan īstermiņa spekulantus kā “drošības osta” pret inflāciju un tirgus svārstībām.
Zeltam un Bitkoinam patiešām varam novērot vairākas kopīgas iezīmes – abiem ir ierobežots piedāvājums pasaulē, un abus iegūst “rakšanas” procesā. Zeltu iegūst raktuvēs, bet Bitcoin “rok”, izmantojot datorus. Jo vairāk aktīva tiek iegūts, jo grūtāk un dārgāk ir arī to uzturēt. Protams, abu aktīvu starpā ir arī būtiskas atšķirības – zelts ir fizisks aktīvs, tāpēc to ir daudz grūtāk uzglabāt un transportēt, tomēr to, atšķirībā no Bitcoin, var izmantot, piemēram, rotaslietu izgatavošanai.
Naudas drukāšana un inflācija
Starptautiskā finanšu sistēma šobrīd ir balstīta uz “fiat” jeb bezseguma naudu. Starptautiskajā apritē esošās valūtas nav nodrošinātas ne ar zeltu, ne ar kādu citu aktīvu – to vērtības garants ir valdības un valstu centrālās bankas. Augstas inflācijas gadījumā tās cenšas bremzēt ekonomikas izaugsmi, paaugstinot procentu likmes. Savukārt ekonomikas lejupslīdes periodos centrālās bankas palielina naudas piedāvājumu, lai stimulētu izaugsmi. To mēdz dēvēt gan par “kvantitatīvo mīkstināšanu”, gan vienkārši par naudas drukāšanu. Jaunas naudas pieplūdums tirgū veicina valūtu vērtības kritumu un augstu inflāciju. Šāda centrālo banku monetārā politika var gan palīdzēt, gan arī saasināt ekonomiskās problēmas, ja pieņemtie lēmumi izrādās neefektīvi. Ņemot vērā šādas politikas nepastāvīgumu un nedrošību, daudzi investori aktīvi meklē drošākas alternatīvas saviem ieguldījumiem. Un decentralizētās kriptovalūtas ir viena no šādām alternatīvām.
Kriptovalūtas darbojas principiāli atšķirīgi no tradicionālās fiat sistēmas. To decentralizācija nozīmē, ka tās neregulē neviena centralizēta institūcija – kriptovalūtu daudzumu nosaka algoritmi, nevis atsevišķu cilvēku iegribas vai lēmumi. Bitcoin izveides pamatideja ir atbrīvoties no tradicionālās finanšu pasaules problēmām.
Bitcoin piedāvājums ir ierobežots
Pēdējos gados ir parādījušies dažādi programmēto kriptovalūtu veidi, kas eksperimentē ar atšķirīgiem finanšu mehānismiem. Tostarp viens no svarīgiem šo kriptovalūtu elementiem ir inflācijas/deflācijas dinamika. Inflējošās kriptovalūtas ir ieprogrammētas tā, lai pakāpeniski palielinātu apgrozībā esošo vienību daudzumu. Šo kriptovalūtu pamatideja ir līdzīga fiat naudai, kur pastāvīgi tiek palielināts apgrozībā esošās valūtas apjoms. Savukārt deflējošās kriptovalūtas tiek programmētas tā, lai to piedāvājums laika gaitā samazinātos.
Deflācija tiek panākta ar dažādu mehānismu palīdzību. Piemēram, kritovalūtu “dedzināšana” apzīmē procesu, kad pastāvīgi no apgrozības tiek izņemts noteikts kriptovalūtu daudzums. Savukārt Bitcoin gadījumā tiek izmantots “halving” mehānisms, kad BTC ieguves apjoms ik pēc četriem gadiem tiek samazināts uz pusi. Pēdējais Bitcoin tiks iegūts aptuveni 2140. gadā. Prognozējams, ka Bitcoin ieguves samazināšanās laika gaitā palielinās tā vērtību, ja pieprasījums saglabāsies tādā pašā līmenī vai pieaugs.
Atšķirībā no ASV dolāriem, eiro vai citām fiat sistēmas valūtām, BTC kopējais apjoms ir ierobežots – paredzēts iegūt tikai 21 miljonu BTC vienību, padarot to par ārkārtīgi ierobežotu aktīvu. No 2023. gada sākuma līdz oktobra beigām Bitcoin cena ir pieaugusi par aptuveni 108 %, ievērojami pārsniedzot zelta un obligāciju ienesīguma rādītājus.
Zelts spīd, bet kriptovalūta?
Kritiķi gan parasti norāda uz Bitcoin cenas augsto svārstīgumu un riskiem, kas saistīti, piemēram, ar regulējuma nenoteiktību un drošības problēmām. Kriptovalūtu cenas bieži svārstās ļoti plašā diapazonā, kas, no vienas puses, var radīt lielu peļņu, bet, no otras puses, var ļoti strauji novest pie ievērojamiem zaudējumiem. Lielākas peļņas iespējas vienmēr ir saistītas arī ar lielāku risku.
Kopumā blokķēdes tehnoloģijas un kripto aktīvi šobrīd vēl ir savas attīstības sākuma stadijā, tomēr kriptovalūtu izplatība kļūst arvien plašāka, kam neizbēgami sekos arī lielāka juridiskā skaidrība un drošība.
Šobrīd jau varam visai droši teikt, ka kriptovalūtas ir nostabilizējušās kā jauna aktīvu klase, kas piedāvā alternatīvas investīciju un uzkrājumu veidošanas iespējas tradicionālajiem finanšu instrumentiem.
Informāciju sagatavoja: Binance parstave Latvijā Polina Brottier
