Zinātnieki nevar vienoties par Mēness rašanos
Neskatoties uz to, ka Mēness atrodas vistuvāk Zemei nekā jebkurš cits izpētītais objekts Visumā, zinātnieki joprojām nav panākuši vienprātību par to, kā tieši ir radies Mēness. Pēc tam, kad ASV astronautiem 1972. gadā Apollo programmas ietvaros izdevās paņemt grunts paraugus no Mēness, parādījās jauna teorija par tā rašanos. Tika pierādīts, ka tas radies ir sadursmes rezultātā ar lielu kosmisku ķermeni, iespejams ar pašu Zemi. Tomēr Osakas universitātes zinātnieki analizēja satelīta “Kaguja” datus un atrada nozīmīgus šīs teorijas atspēkojumus.
Kā parādījās mēness?
Kad 70. gados tika iegūti grunts paraugi no Mēness, zinātnieki tos izpētīja un nonāca pie secinājuma, ka Mēnesim ļoti trūkst oglekļa un citu nozīmīgu vielu. Tā radās hipotēze, ka Mēness parādījās spēcīgas liela objekta, planētas (Teija) un Zemes sadursmes rezultātā.
Pēc datora aprēķiniem, lai iegūtu tādu Mēness apveidu, kāds tas ir šodien, Zemes sadursmē ar otru objektu, objektam ir jābūt vismaz Marsa izmēros. Ja objekts būtu lielāks, pārāk liels daudzums dzelzs nonāktu Zemes orbītā, un izveidotos daudz lielāks Mēness, nekā tas ir pašlaik.
Tomēr japāņu zinātnieki ir apšaubījuši šo teoriju. Pēc satelīta datu analīzes viņi uz Mēness atrada oglekļa dioksīda, fluora, hlora un sēra molekulas, kā arī oglekļa jonus. Astronomi ir secinājuši, ka oglekļa rezerves atrodas arī Zemes pavadoņa apvalkā, ne tikai uz tā virsmas, kas pierāda to, ka ogleklis uz Mēness parādījās pašā tā veidošanās sākumā. Un tajā pašā laikā tas atspēko teoriju par debess ķermeņa sadursmi ar kaut kādu lielu kosmosa objektu un Zemi – ārkārtīgi augstas temperatūras sadursmes laikā ogleklis vienkārši iztvaikotu kosmosā. Zinātnieki nonāca pie secinājuma, ka vai nu sadursme nebija tik spēcīga un destruktīva, kā tika domāts iepriekš, vai arī tā vienkārši nenotika.
Vai mēness radās no tvaika?
Varbūt tas ir vēl viens apstiprinājums Hārvarda universitātes astronoma Simona Loke hipotēzei. Viņš izvirzīja hipotēzi, ka tiešām notika Zemes un kāda cita liela debess ķermeņa sadursme. Tā rezultātā Zemes un Teija gabali iztvaikoja (tas izskaidro, kāpēc no lieliem objektiem mums blakus atrodas tikai Marss), turklāt iztvaikojušie ieži mākoņa formā tik ātri kustējās, ka izveidojās biezs disks, taču tas nebija atdalīts no centrālā reģiona, kā ir atdalīti Saturna gredzeni.
Katrā šī mākoņa reģionā no izkausētajiem iežiem izveidojās lietus pilieni, un šī tvaika iekšpusē izveidojās mēness disks, apgalvo Loks. Drosmīgs pieņēmums, vai ne? Tiesa, ne pārāk iespējams. Bet tas ir interesants veids, kā izskaidrot Mēness iezīmes, kad mūsu hipotēzes, šķiet, vairs nedarbojas.
Mēness atdalījās no Zemes
Varbūt Mēness pašā sakumā bija daļa no Zemes? Citu hipotēzi izvirzīja Izraēlas Veizmana pētniecības institūta planetoloģe Raluka Rufu. Viņa uzskata, ka Mēness ir Zemes gabals, kas izveidojās asteroīdu krišanas rezultātā. Asteroīdi virzījās uz Zemi no dažādiem leņķiem un ar dažādu ātrumu un veidoja mazus gabaliņus, kas saplūda vienotā diskā, ko mēs pašreiz zinām kā Mēnesi. Faktiski šī versija ir ticama, jo tā pati milzu sadursmes hipotēze ir balstīta uz pieņēmumiem, kas neatbilst pierādījumiem. Ja Teija skāra Zemi un vēlāk izveidoja Mēnesi, Mēnesim būtu jāsastāv arī no Teijas materiāla. Bet šajā gadījumā Mēness nav tāds kā Teija vai Marss.
Varbūt, pirms izpētīt attālās pasaules un eksoplanētas, mums vispirms vajadzētu precīzi noskaidrot, kā radās Mēness. Ir tik daudz hipotēžu un teoriju, bet pagaidām nevar apgalvot, ka kāda no tām ir patiesa. Var pat būt, ka Zeme un Mēness, kurus mēs šobrīd zinām, ir sava veida metamorfozes. Kā to uzzināt? Tikai detalizētāk izpētot Mēness iežus un ne tikai tā virsmu, bet arī tā dziļākos slāņus.
