Kāpēc monētām ir tik dīvaina smarža un garša?
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc monētām ir tik neparasta smarža un garša? Šai garšai, ko mēs mēdzam uzskatīt par metālisku, patiesībā nav nekāda sakara ar pašu metālu. Metālam patiesībā nemaz nav smaržas. Tas, ko mēs uzskatām par metāla aromātu, ir saistīts ar reakciju starp mūsu ādu un monētas virsmu. Aplūkosim, kāpēc tā notiek un kā mūs maldina mūsu pašu maņas.
Monētu metāla smarža
Saskaņā ar IFL Science rakstu, monētām pašām par sevi nav garšas vai smaržas. Ja jūs paņemat sauju vecu monētu un sajūtat to smaržu, var droši apgalvot, ka to smarža rodas saskarē ar cilvēka ādu, nevis ir paša metāla īpašība.
2006. gadā pētnieki detalizēti izpētīja šo fenomenu. Eksperimenta laikā septiņi dalībnieki pamanīja “metāla smaku”, kas parādījās uzreiz pēc tam, kad viņi nonāca saskarē ar dzelzi vai ar mākslīgiem sviedriem samitrinātiem dzelzs šķīdumiem. Tomēr tīri dzelzs šķīdumi bez sviedru piedevas neizdalīja nekādu smaku. Tas apstiprināja, ka metāls pats par sevi ir bez smakas – tā radās mijiedarbības rezultātā ar ādas izdalījumiem.
Andrea Dītriha, viena no pētījuma autorēm no Virdžīnijas Tehniskās universitātes, paskaidroja:
Kad cilvēki saka, ka dzelzs smaržo pēc metāla, patiesībā šajā smaržā nav neviena dzelzs atoma. Tā rodas ķīmiskas reakcijas rezultātā starp metālu un ādu.”
Viņas kolēģis Dītmārs Glindemans piebilda:
Bija pārsteidzoši uzzināt, ka metāls, saskaroties ar ādu vai skābi, var izraisīt daudzu organisko smaržu molekulu veidošanos.
Tātad monētu metāliskā garša un smarža nav paša metāla īpašība, bet gan ar mums saistīta ķīmiska reakcija. Tagad, sajūtot šo smaržu, mēs droši varam teikt: tā ir ādas, nevis monētu smarža.
Kādas garšas ir asinis
Asins metālisko garšu daļēji rada hemoglobīns – tas ir dzelzi saturošs proteīns, kas atrodas eritrocītos. Tā pamatfunkcija ir skābekļa transports no plaušām uz audiem, bagātinot tos ar skābekli, un oglekļa dioksīda transports no audiem uz plaušām. Garšu rada ne tik daudz hemoglobīns, cik ķīmiski savienojumi, kas veidojas, asinīs esošajam dzelzim reaģējot ar siekalām un citiem ķermeņa šķidrumiem.
Pētījumi liecina, ka cilvēki ir ārkārtīgi jutīgi pret šiem savienojumiem. Piemēram, oktenonu, vienu no šīm vielām, var uztvert jau piecu triljonu daļu koncentrācijā. Šī spēja, iespējams, attīstījās mūsu senčiem, lai palīdzētu viņiem izdzīvot skarbā vidē. Augsta jutība pret asins smaržu un garšu mūsu senčiem bija svarīga, jo tā ļāva ātri konstatēt brūces, izvairīties no draudiem vai atrast medījumu.
Mūsu organisms ir daudz gudrāks, nekā mēs domājam un tas palīdz mums aizsargāties, un arī pielāgoties.
