No Rīgas līdz Zaubei – ceļojums ar Renault 4 un stilu, kas nemirstīgs

Un tad ierodies Lejaslīgās

Mājā, kas nav vienkārši māja, bet dzīvs stāsts, kur katra detaļa ir kā skaista rinda dziesmā. Melna, moderna, bet ar tik dziļu un siltu dvēseli, ka liek aizmirst par visām pilsētas rūpēm. Tur nebija jāmeklē komforts, jo tas pats mūs atrada.

Telpas, kas izskatās kā no Pinterest, ar burvīgām lampām, elegantām mēbelēm un tādu gaisotni, kas mudina palēnām elpot un lēnām baudīt brīdi. Lejaslīgas ir vieta, kur laiks apstājas, bet prāts atgriežas pie vienkāršām lietām: klusuma, dabas un siltuma, kas rodas no vietas, kur māja stāsta savu stāstu. Ja Lejaslīgas nebūtu īstas, tās vajadzētu izfantazēt. Iedomājies vietu, kur melnā koka māja stāv meža malā kā dizaina katalogs, ko Instagram algoritms tev rādītu mūžīgi, ja tu uzklikšķinātu uz “nordic minimalism with soul”.

Lietains rīts, Renault 4 klusi stāv pie mājas, kā pie skatuves aizkulisēm. Un tad – priekškars krīt. Zini, Lejaslīgas nav vienkārši lauku māja. Tā ir simfonija. Interjera izrāde. Gaumes etalons. Katrs stūrītis – no brokastu galda līdz vannasistabai – liecina par to, ka saimnieki ne tikai zina, ko dara, bet arī dara to ar mīlestību un izcilu gaumi. Mēs baudījām pasakaino dabu un perfekto māju, bet pats galvenais – to darījām kopā. Taisnības labad jāsaka,ka šī nebija pirmā reize šeit un ,cerams, nebūs pēdējā. Mums patika gan sirsnīgie saimnieki, gan mūsu četru paaudžu ģimenes kopābūšana.

No rīta vēl rasa zālē, lielā Lejaslīgu māja vēl snauž kā stilīga Netflix miniseriāla galvenā varone, ko Instagramā varētu rādīt kā “#dreaminterior”. Mēs lēnītēm atvadījāmies no šīs estētiskās oāzes, kur katra telpa ir Pinterest balvas cienīga.

Vācu pensionāri uz kalnu riteņiem

Un tad uzrodas viņi. Divi vācu pensionāri uz kalnu riteņiem, ar sporta brillēm un pavisam reālu papīra karti (!!), pienāca pie mums un ar vācu/angļu jauktu frāžu maisījumu pajautāja, kā nokļūt uz Zeit hiphopa festivālu. Nē, šī nav izgudrota aina. Viņiem bija karte. Viņi meklēja hiphopu. Mēs bijām vieglā šokā. Viņi – vieglā entuziasmā. Tāds ir Lejaslīgu maģiskais spēks. Vieta, kur visi ceļi krustojas, laiks stājas un hiphops piesaista pat tos, kas mācījušies polonēzi.

Līgatne

Izbraucot no Lejaslīgām, ceļš veda mūs cauri skaistajai Līgatnei. Pilsētai, kas līdzinās pasaku mežam, kur vecās koka mājas stāsta savas stāstus un Gaujas senleja kā liela, zaļa pasaku grāmata ir atvērta visiem, kas vēlās ienirt dabas elpā. Šeit daba un vēsture sadzīvo mierā.

Zeit kvartālā notika festivāls “Straume”.Vieta, kur laikmets satikās ar mūsdienām un radošā enerģija virmoja gaisā kā vasaras medus. Pulksteņi varēja mierīgi apstāties,jo te cilvēki dejoja, smējās, baudīja mūziku un labu kompāniju.

Vieta, kur burgeris nav vienkārši ēdiens

Netālu no šīs rosības atrodas Burgers 66 ēstuve, kuras nosaukums jau sola kaut ko nebijušu, bet, kad ienāc iekšā, tad viss top skaidrs. Vieta, kur burgeris nav vienkārši ēdiens, bet mīlestības vēstule vēderam. Interjers stilīgs kā mākslas galerijā, bet uzreiz jūtams,ka te ir komforts, siltums un pozitīva enerģija.

Personāls, kas ar smaidu pozēja kamerām, bija tik atsaucīgs, ka pat ja nezinātu, kā pasūtīt burgeri, viņi būtu gatavi to izskaidrot ar radošu dziesmu vai deju. Un, protams, auto uzlādes stacija stāvlaukumā pie Burgers66 ir tikai plus. Serviss notiek ar smaidu un kādu joku, tāpēc gaidīšana ir kā neliels piedzīvojums.

Un par burgeriem? Nu, tie nav tikai gaļas un maizes salikums — tie ir garšu sprādzieni, kas liek tev aizmirst par diētu un pievērsties pilnīgai baudīšanai. Katrs kumoss ir kā mazs festivāls mutē, kur sastopas kraukšķīgums, sulīgums un ar mīlestību gatavots ēdiens. Ja esi izsalcis vai gribi kaut ko īpašu, Burgers 66 ir vieta, ēdiens kļūst par svētkiem. Un, ja esi auto entuziasts, varēsi mierīgi apsēsties pie loga, vērojot savu Renault 4, kas gaida nākamos piedzīvojumus. Man personīgi – Burgers 66 apmeklējums ir kā jauna seriāla sezona, kurā katrs ēdiens ēdienkartē ir jauns sižeta pagrieziens — tik ātri, garšīgi un stilīgi! Parasti burgeri nav mana izvēle, bet šoreiz,lai notiek!

Ja ceļo uz Līgatni, Burgers 66 ir obligāta pietura — ne tikai vēderam, bet arī acīm un garšas kārpiņām. Ja kāds prasa, kur atrast vietu, kur pasniedz ēdienu ar smaidu un ātri, var droši teikt — šeit! Burgers 66 Līgatnē — interjers, serviss un ēdiens ar garšu. Ātra, draudzīga apkalpošana un personāls ir tik atsaucīgs, ka šķiet, viņi tevi pazīst jau gadiem. Pieņem pasūtījumu ar smaidu un ēdiens tiek pasniegts tieši laikā, kas ir ļoti slavējami. Es ļoti iesaku Augšlīgatni, jo skaisti, labi un garšīgi.

Bet mēs ripojam tālāk

Cauri Nītaurei uz Zaubi. Un Nītaurē ieraugām Kristus piedzimšanas baznīcu, kas ir pareizticīgo baznīca, būvēta 1875–1877 gadā pēc arhitekta Jāņa Baumaņa projekta. Kopā ar to ir uzbūvēta mācītājmuiža un kapliča. Mūsu uzmanību baznīca piesaistīja, jo tā nebija gaiša, kā ierasts, bet ar sarkano ķieģeļu cienīgu stingrību un kupoliem kā medus pilnām mucām.

Nītaures Kristus piedzimšanas baznīca

Tā stāv kā vēstures rūdīta karaliene, kas pieredzējusi gan padomju laiku vientulību, gan jaunu interesi no ceļotājiem, kuriem sen apnikušas klišejas. Baznīcu neskatījāmies kā tūristi ar fotokameru, bet gan kā garāmbraucēji, kurus vienkārši uzrunāja sajūta. Un Latvijā tā bieži notiek – tu neplāno maršrutu, bet maršruts atklāj tevi.

Zaubes ciematā apstājamies pie veikala Skorpions, jo ceļmalā visur redzējām plakātus, kas aicina iegriezties. Tad braucām pirkt saldējumu no plakāta. Pāri ielai mākslas darbu izstāde, tobrīd pat nenojautām, ka Zaubē atgriezīsimies jau nākošā dienā. Pārdevēja ar smaidu stāstīja par vietējo muzeju, Purvīša muzeju. Tā bija viena no tām vietām, kur māksla un ikdiena satikās — spēcīgs stāsts, ko noteikti vajadzētu izbaudīt!

Iebraucam pagalmā,kur kāds vīrs pļauj zāli. Ātri saprotam, ka bez jaunās paaudzes šo skatīt nav godīgi. Tāpēc apsolām sev un laipnajam kungam, ka atgriezīsimies rīt. Nav jābūt mākslas kritiķim, lai justu, ka šī vieta ir īpaša.

Ērgļu stacija

Ērgļu stacija, kur asaris kļūst par trendu  bija mūsu dienās plānots nobeigums. Uz staciju! Kad tu iebrauc Ērgļos, īpaši, ja esi aiz muguras atstājis Zaubi, dzērves un vēsturisko bruģi, rodas sajūta, ka esi atradis to īsto Latvijas viduci. Ne tikai kartē, bet arī sajūtās. Un tad tu nonāc pie Ērgļu stacijas – vietas, kur ļaudis reiz gaidīja vilcienu, bet tagad gaida maltīti.

Virtuve? Virtuve nav tikai vieta, kur ēd. Šeit tā ir mākslas darbnīca. Mūs apkalpoja jauns puisis, iespējams, labākais viesmīlis manā mūžā. Ar mierīgu pašpārliecinātību, jaunais cilvēks vadīja cilvēku pūļus un apkalpoja viesus. Šķiet, tēvs šo vietu pārvērtis ne tikai par gardēžu galamērķi, bet arī par trendu virtuvē. Un dēls vienkārši iznes to ar smaidu.

“Uzticieties pavāram”, viņš mierīgi teica, kad pasūtījām. Un viņam bija taisnība. Asaris zeltains, kraukšķīgs, bet iekšā mīksts kā pūka. Blakus – salāti, kas nebija tikai lapas, bet vesela garšu ekspozīcija: pipari, sēkliņas, viegla mērcīte. Ēdot bija sajūta, ka ir noticis garšas un dabas draudzības pakts. Garšas eksplozija, ja gribat. Un es nebrīnos, ka restorāns ir ļaužu pilns. Te ir absolūti fantastiska atmosfēra, ļoti baudāms ēdiens un izcila apkalpošana. Es zinu,ko runāju, jo man iztapt nav viegli. Manam partnerim trīc zods un raustās kreisā acs, kad jāved mani vakariņās, jo bieži negaršo un ēdienkartē nekā manām izlaistām (tā visi saka) garšas kārpiņām  nav. Bet šeit ēdiens ir bauda.Aizbrauciet un nogaršojiet!

Un, kamēr  vērojam seno sliežu ceļu, nospriežam, ka Ērgļu stacija ir kļuvusi par vietu, kur saiet viss. Drīzāk, tā ir sajūta, ko nevar ierakstīt blogā, bet var šo sajūtu iedot kā mājienu:
Šī nav parasta ēstuve, tas skaidrs. Šis ir restorāns, kas ierīkots senā dzelzceļa stacijas ēkā, kur reiz piestāja vilcieni, bet tagad atbrauc īsti gardēži. Vēsturiska aura sajaucas ar mūsdienīgu dizainu un šķiet, katrs galds ir Pinterest iedvesma par “industrial meets countryside romance”, tikai ar vietējo garšu.

Ārpusē, kur vilciena perons bez vilciena, bet ar stilīgiem galdiem un pasakainu skatu uz apkārtni. Un fonā dzirdamām sarunām, bērnu smiekli un kāds vietējais, kurš klusi spriež, kur vēl var nopirkt sēnes. Šī nav tikai stacija, kur piestāt. Šī ir vieta, kur uzkavēties, sajust, izgaršot un pasapņot. Vai nu par to, kā būtu, ja atjaunotu vilciena līniju, vai arī par otro porciju salātu.

Ieteikums ceļotājiem: Aizbrauciet! Jā, ceļš nav autobānis. Bet tur sirds pukst straujāk.

Pēc labām emocijām piepildītas dienas dodamies atpakaļ uz Rīgu. Auto izvēlos ieņemt lotosa pozu, jo sēdeklis to atļauj. Interjers ir plašāks, nekā gaidīts no tik kompakta auto. Augsta jumta līnija un optimāli izveidots salons sniedz pietiekami daudz vietas gan vadītājam, gan pasažierim.

Otrās dienas rītā, vēl aizvien sapņojot par vakardienas asariem, mūsu Renault 4 elektrobērniņš lēnām uzņem kursu uz vietu, kur vējš čukst gleznās, uz Vilhelma Purvīša bērnības māju. Pa ceļam redzējām dzērvju barus, apmierinājām savu instazvaigžņu vēlmes pēc fotosesijām uz/pie siena ruļļiem.

Iegriezāmies vēlreiz veikalā Skorpions, lai pārliecinātos, vai tiešām man nerēgojās soļankas katls. Ja gadās būt šajā pusē – ieejiet un noteikti apskatiet izstādi ceļa otrā pusē! Iespējams, arī jūs laipnā meitene pie kases aicinās apmeklēt Purvīša muzeju.

Purvīša muzejs: bērnības māja

Vecjauži — tā ir māja, nevis ēka ar galerijām un drošības barjerām. Tā ir vieta, kur Vilhelms Purvītis pavadīja savus pirmos 14 gadus. Kur viņš skrēja pa pļavu, skatījās debesīs un, iespējams, jau toreiz sapņoja par tām krāsām, ko vēlāk liks uz audekla.

Un tagad tur atkal notiek dzīve. Ne jau tikai atmiņas. Izstāde “Septiņi gudrie” — veltījums Meistaram. Tās ideja nāk no Imanta Ziedoņa: “Pasaki man, kas ir tavi septiņi gudrie.” Mēs visi, gribot negribot, veidojamies no citu cilvēku gudrības. Arī Purvītis. Tāpēc šeit uzzinām, kas bija viņa septiņi?

Vilhelma Purvīša muzejs

Mēs atbraucām skatīties vietu, kur auga mākslinieks, bet nonācām vietā, kur ainava pati kļūst par izstādi. “Vecjauži”, Purvīša bērnības māja — tur smaržo pļava, nevis formaldehīds un sajūta, ka Meistars tikko aizgājis pa taciņu pēc ozolzīlēm.Vieta, kur Purvītis vēl joprojām elpo.

Iekšā nav ne košu afišu, ne stendu, kas kliedz “kultūra”. Ir stāsts. Par viņu. Par ģimeni. Par bērnības smaržām, darbu, dabu un saknēm.Spoži to izstāsta Žanete Jaunzeme – Grende, šīs vietas dvēsele, cīnītāja un stāstniece ar skaidru valodu un siltu sirdi. Viņa rāda mājas istabas, kur čīkst dēļi, bet logā spīd gaisma, kas reiz raisīja maza Vilhelma vēlmi zīmēt.

Žanete Jaunzeme – Grende

Mēs runājām ar Žaneti Jaunzemi – Grendi, kurai acīs dzirkstele un domās sēņu laiks. Viņa stāsta ne tikai par Purvīti, bet arī par to, kāpēc valsts atbalsts ir nulle, bet ticība tam, ka šī vieta var būt kultūras magnēts, ir simtprocentīga.Šis nav tikai muzejs. Šī ir saruna ar ainavu. Un ar sevi. Vieta, kur Purvītis vēl joprojām jaušams. Es teiktu,ka šī ir vieta tiem,kas tic, ka Purvītis nav tikai eļļas glezna, bet dzīvs spēks, kas mūs vēl aizvien ceļ.

Izstāde pļavā nav nejaušība – te sākas nākotne

Jo Fondam “Viegli” šī nav vienkārši vēsturiska vieta, tas ir tilts uz rītdienu. Kopā ar Jaņa Rozentāla mākslas skolu viņi te rīko jauno mākslinieku konkursu “Pavasaris”. Tā nav tikai balva — tas ir brīvdabas plenērs, izstāde pļavā un pieredzes starta punkts.

Mēs ierodamies brīdī, kad zālē skatāmi mākslas darbi — lielformāta gleznas, kur ainava pati kļūst par rāmi. Klusi, godīgi, bez “redz, cik moderni”.

Jaunie mākslinieki šeit nevis imitē Purvīti, bet sarunājas ar viņu. Atbild uz viņa klusajām ainavām ar savām krāsām. Kādam viņš ir septītais gudrais. Balvas laureāti var iegūt iespēju saņemt stipendiju kultūras un mākslas pieredzes gūšanai Eiropas muzejos un kultūras vietās, bet svarīgāk — viņi iegūst vietu, kur augt. Dabā. Starp cilvēkiem. Ne tikai mācību klasē, bet starp  pieneņu pūkām un ozolzīlēm.

Mēs stāvam mājas priekšā, Žanete stāsta, ka fonds “Viegli” ir uzņēmies rūpes par šo vietu, jo valsts… Nu, valsts šo ideju vēl nav paņēmusi sirdī. Nav neviena Purvīša muzeja, lai arī viņš ir Latvijas ainavas tēvs. Te top pirmais- ar savām rokām, draugu pleciem un sabiedrības mīlestību. Tas, šķiet, tikai uzkurinājis vēlmi pierādīt, ka Purvītim jābūt šeit, kur viņš mācījās redzēt, nevis tikai gleznot.

Un šeit patiešām viss notiek no sirds. Neviens te nekomandē, visi dara. Žanete Jaunzeme-Grende pati rāda ceļu pa istabām, stāsta par katru priekšmetu, it kā tie būtu ģimenes relikvijas. Un, ja jums ir bērni — ņemiet viņus līdzi. Šī nav vieta, kur jāklusē un jāsēž rokas klēpī. Šī ir vieta, kur bērns var ielīst Purvīša zālē, paskatīties uz lielo debesu laukumu un pajautāt: “Vai viņš arī zīmēja debesis ar zilu zīmuli?”

Te māksla nav aiz vitrīnas — tā aug pļavā, aug bērna iztēlē un sarunās ar pieaugušajiem. Iespējams, tieši te kādam mazam skatītājam pirmoreiz iešausies prātā, ka daba ir skaista arī tad, kad nav filtrēta caur ekrānu. Un, ka arī viņš var būt mākslinieks.

Jo Purvītis arī reiz bija vienkāršs puika, kas redzēja vairāk

Apskatījām ābeļdārzu, kur tobrīd darbojās Ants Grende. Viņš pastāsta, ka tieši te, 19. gadsimta beigās, vectēvs Jēkabs sāka iekopt dārzu – ne jau kā dekorāciju, bet kā vietu dzīvībai, pārdomām un mācībām. Mazais Vilhelms skrēja līdzi, ar pilnām kabatām ideju un acīm, kas pamanīja vairāk nekā pieaudzis cilvēks. Viņš ne tikai stādīja kokus, viņš mācījās ieraudzīt. Mājinieki vēlāk stāstīja, ka zēns ar aizrautību audzēja augļu koku stādus, mācījās potēt ābeles un bumbieres. Dažas ābeles vēl ir saglabājušās no tiem laikiem. Iedomājies? Tagad, vairāk nekā 100 gadus vēlāk, tas dārzs vēl elpo. Ābeles joprojām zied. Aizbrauciet ziedonī vai ābolu laikā! Ja satiekat Žaneti – jautājiet, viņa neteiks“nezinu”, viņa saka “nāc, parādīšu”.

To saproti tikai tad, kad pats stāvi “Vecjaužos “– senajā Purvīšu dzimtas īpašumā, kur  top muzejs. Starp pakalniem, klusumā, kur vēl joprojām elpo viņa bērnība.
Kad aizbraucam līdz Zaubes pakalniem, ceļš vijas kā gleznotāja ota pāri audeklam. Bet, godīgi, mēs vēl nezinājām, ka ieiesim vietā, kur Latvija sākas ar miglu un beidzas ar gaismu. Tieši tā, kā to redzēja Vilhelms Purvītis.
Tik daudz iespaidu un pārdomu par šo vietu.  Šeit Purvītis dzīvo nevis no budžeta cipariem, bet no cilvēku mīlestības. Arī tu vari pielikt savu roku muzeja tapšanā.

Ceļš mājup no Purvīša pļavām veda mūs caur Siguldu un ja jūs domājat, ka emociju baterijas jau ir izlādējušās, – kļūdāties. Sigulda, pat lietainā vakarā, ir kā spa dvēselei: kluss mežs, tilts miglā, un kafijas vietas, kur barista zina, ka tu brauc no Zaubes un esi pelnījis dubulto espresso. Mēs piestājām nelielā kafejnīcā, kur aiz letes stāvēja dāma, kas teica: “Izskatāties pēc tādiem, kas ēduši Ērgļos.” Un viņai bija taisnība – mēs bijām ne tikai ēduši, mēs bijām baudījuši ceļojumu kā mākslas darbu. Un Renault 4 kā franču kino varonis, kas zina, kā iegriezties pagriezienā, bet nezina, kā palīdzēt pasažierim iztaisnot kājas.

Ceļš uz Rīgu vijas kā kino lentes beigas, kur skaņa vēl skan, bet ekrāns jau kļūst tumšs. Bet šī tumsa nav skumja, tā ir piepildīta. Mēs bijām redzējuši:

Ērgļu staciju, kur ēdiens ir tik labs, ka liek noticēt romantikai.
Purvīša bērnības māju, kur lielformāta gleznas runā skaļi.
Zaubes “Skorpiona” veikalu, kur gleznu izstāde notiek veikala priekšā.
Līgatni un daudz smaidu pa ceļam.
Un vēl — vietējos cilvēkus, kuri neraud par valsts atbalstu, bet vienkārši dara.
Ja jums patīk ceļojumi ar saturu – brauciet šo maršrutu. Uzticieties vietējiem – viņi zina labāk par Google. Un nekad nesēdiniet garāko cilvēku  Renault 4 aizmugurē, jo tas īsti nebūtu ļaunums, drīzāk eksperiments ar fizioloģiju. Šis nav tikai ceļojums no Rīgas līdz Zaubei un atpakaļ. Šis ir maršruts caur to Latviju, kas nekliedz, bet runā – ar vējiem, gleznām, mežiem un cilvēkiem. Un, ja tu klausies – tu dzirdi.

Renault 4 tehniskā puse

Multimediji un savienojamība

Renault 4 E-Tech electric ir aprīkots ar Google integrāciju, kas ietver navigāciju, balss vadību un iespēju lejupielādēt lietojumprogrammas tieši centrālajā ekrānā, nepievienojot telefonu. Pieejams arī bezvadu Apple CarPlay un Android Auto, kas ļauj ērti sinhronizēt viedtālruņa saturu. Bezkontakta atjauninājumi (Over-The-Air) nodrošina, ka programmatūra vienmēr ir aktuāla, bet augstākās komplektācijās pieejama premium audio sistēma, kas piedāvā kvalitatīvu skaņu gan mūzikai, gan sarunām.

Praktiskā ikdienā tas nozīmē, ka, piemēram, plānojot braucienu uz Liepāju, pietiek pateikt balss komandā “Dodamies uz Liepāju” (Angliski) un navigācija automātiski izvēlēsies optimālo maršrutu ar pieejamām uzlādes stacijām.

Piedziņa un uzlāde

Renault 4 piedāvā pilnībā elektrisku piedziņu ar jaudu aptuveni 140–160 zs, atkarībā no versijas. Nobraukums ar vienu uzlādi sasniedz līdz 400 kilometriem pēc WLTP cikla. DC ātrās uzlādes stacijās no 15% līdz 80% akumulatoru iespējams uzlādēt aptuveni 30 minūtēs. Neizmirstam arī par V2L funkciju (Vehicle-to-Load), kas ļauj automašīnu izmantot kā elektroenerģijas avotu ārējām ierīcēm – no portatīvā datora līdz pat elektriskajam grilam. Šī funkcija noder, piemēram, dodoties kempingā, kur iespējams pie auto pieslēgt apgaismojumu vai mini ledusskapi.

Komforta aprīkojums

Renault 4 piedāvā panorāmas stikla jumtu, kas vizuāli paplašina salonu un piešķir vairāk gaismas. Elektriski regulējami un apsildāmi sēdekļi ar masāžas funkciju (dārgākajā versijās) nodrošina papildu komfortu, savukārt divzonu klimata kontrole ļauj vadītājam un pasažierim iestatīt sev vēlamo temperatūru. Bezatslēgas piekļuve un iedarbināšana atvieglo ikdienas lietošanu, bet digitālais instrumentu panelis un liels centrālais skārienekrāns nodrošina ērtu piekļuvi visām galvenajām funkcijām. Praktiskā situācijā tas nozīmē, ka ziemas rītā, vēl atrodoties mājās, ar mobilās aplikācijas palīdzību iespējams uzsildīt salonu un atkausēt logus.

Praktiskums

Bagāžas nodalījuma tilpums sasniedz aptuveni 400–500 litru, bet nolokot aizmugurējos sēdekļus, iespējams iegūt plakanu grīdu un papildu vietu lielākiem priekšmetiem. Salona interjerā izvietoti vairāki daudzfunkcionāli glabāšanas nodalījumi, savukārt dažās versijās izmantoti magnētiskie stiprinājumi, pie kuriem iespējams piestiprināt dažādus aksesuārus.

Drošība un palīgsistēmas, kuras ievēroju:

Adaptīvā kruīza kontrole ar Stop & Go funkciju

📍 Braucot pa Rīgas apvedceļu, satiksme ir blīva un nepārtraukti mainās ātrums. Auto pielāgo ātrumu, uzturot drošu distanci. Ja kolonna apstājas, Renault 4 spēj pilnībā apstāties un automātiski atsākt kustību, kad priekšā esošais auto sāk braukt.

Joslas centrēšanas un brīdināšanas sistēma

📍 Pēc garas dienas nogurums dara savu un auto nejauši sāk virzīties uz atdalošās joslas pusi. Sistēma ar vieglu stūres korekciju noturēja auto joslas vidū un brīdināja ar skaņas signālu. (Ja ceļa joslu apzīmējumi ir labi saskatāmi).

Automātiskā avārijas bremzēšana, gājēju un velosipēdistu atpazīšanu

📍 Mazpilsētā gājējs pēkšņi iznāca uz ceļa. Auto sensors to pamanīja un auto strauji nobremzēja, es nepaspēju noreaģēt.

Ceļa zīmju atpazīšana

📍 Braucot nepazīstamā apvidū, ātruma ierobežojums mainās no 90 uz 70 km/h. Auto brīdina ar aktuālo ierobežojumu.

Aklās zonas uzraudzība un aizmugurējās satiksmes brīdinājums

📍 Uz Jūrmalas šosejas mainot joslu, sistēma pamanīja auto aklajā zonā un brīdināja ar gaismas signālu spogulī. Izbraucot atpakaļgaitā no stāvvietas, saņēmu brīdinājumu par tuvojošos velosipēdistu.

360° kamera un stāvvietu asistents

📍 Stāvvietā sistēma parāda apkārtnes skatu no augšas, ļaujot droši iebraukt starp divām cieši novietotām automašīnām. Ar automātisko parkošanās režīmu vadītājs var vienkārši nospiest pogu un ļaut auto pašam izpildīt manevru. (Man joprojām tas ir nervus kutinošs pasākums)

Papildu drošības elementi

• e-Call automātiskās palīdzības izsaukums – nopietnas sadursmes gadījumā sistēma automātiski nosūtīs atrašanās vietu glābšanas dienestiem.

• Akumulatora aizsardzība – konstrukcija pasargās akumulatoru frontālās, sānu un aizmugures sadursmes gadījumā.

• Pasīvā drošība – vairāki drošības spilveni un stingra virsbūves struktūra palīdzēs mazināt trieciena sekas. (Cerams)