Ceļojums ar jauno Dacia Bigster: No Rīgas uz Zemgali – caur muižām un ezeriem
Sāksim ar to, ka Dacia Bigster nav vienkārši auto. Braucot top skaidrs, ka atpūsties var arī bez SPA, ja ir mašīna, kas spēj likt aizmirst rūpes un raizes. Braucam uz vietu, kur saule lec tieši pāri labības laukam, kur zied arī magones un rudzupuķes. Līgo svētki, un mēs – nevis uz lielveikalu vai “pie radiem uz šašliku”, bet ar stilu uz Kalnapočām. Jā, vieta ar nosaukumu, kas izklausās pēc pasaku tēvoča.
Dodamies ceļā
Viss sākās kā pieklājas – Rīgā, ar kafiju, Līgo atribūtiem bagāžniekā un svaigi nomazgātu Dacia Bigster, kurš izskatījās pēc pārliecināta puiša, kas zina ceļu uz lauku meitenes sirdi (un uz grants ceļu, protams).
Maršruts bija skaidrs: Rīga – Jelgava – Penkule – Kalnapočas, bet mērķis? Mērķis bija pazaudēt stresu, atrast magones un apzināties, ka maize nāk no zemes, nevis aplikācijas. Jā, ceļš kā Google Maps, bet sajūtas kā Netflix filma par zaudētu lauku romantiku. Koferi bagāžniekā un bērni kaut ko ēd jau pirms 10:00 no rīta. Starts ideāls.
Pirmā pietura – Jelgava, jo kurš gan brauc uz Zemgali, neapsveicinoties ar hercogu Jēkabu? Pils stāv lepni, kā baroka etalons un vēsture ir tik bagāta, ka varētu to smērēt uz maizes. Kā lai brauc garām hercogam Jēkabam, kurš uz mums noskatās no Jelgavas pils logiem ar tādu skatienu, it kā zinātu, ka mēs tūlīt pazaudēsim internetu Penkulē. Lielupes vējš, viena skaista bilde ar pili, divi bērni, kas cīnās par smalkmaizīti, un mēs jau dodamies tālāk.
Jā, Bigster pat Jelgavas bruģi ņem bez izmežģītas potītes sajūtas.
Penkule
Mēs devāmies tālāk, uz vietu, kur nosaukums skan kā vecmāmiņas čuksts – Penkule. Penkule nav tikai punktiņš kartē, šim nosaukumam ir mīksta, lauku siltuma smarža. Vēsturnieki stāsta, ka nosaukums varētu būt cēlies no “pankoku kules”, iespējams, no apvidvārdiem par ēdienu vai senām mājām, kur vārīja putras un cepa plāceņus ar rūpību, kas šodien pienākas tikai “matcha latte”.
Par Penkules nosaukumu klīst dažādas versijas – vai tas bijis sievietes vārds, vai kāda zemgaļu koka karte, vai vienkārši ciemata noskaņa, ko nevarēja nosaukt citādi kā Penkule.
Vēsturnieki vēl strīdas, bet viens ir skaidrs – Penkule skan labāk, kad zāle smaržo pēc rasas, un ceļš līkumo uz Kalnapočām. Un Penkules šarms nav ne glancēts, ne uzspēlēts,jo šeit koks smaržo pēc laika, nevis lakas, un vējš izklausās pēc senču dziesmas.
Kad beidzās asfalts, Bigster atplauka kā dūšīga līgotāja ar vaļā atpītām bizēm. Iebraucot Kalnapočās, sajūta bija tāda, it kā bērnība būtu izkāpusi no foto albuma un pagatavojusi mums zāļu tēju.
Apkārt labības lauki, magones, rudzupuķes, stirnas kā dabīga ainavas daļa, nevis pārsteigums, un māja ar dvēseli.
Šī nav tikai pietura. Tā ir atgriešanās tajā, ko Instagram vēl nav apēdis.
Un Bigster visu šo ceļu nogāja kā čoms, kas nečīkst par asfaltu vai lauku ceļu, bet uzglabā termosu, trīs pīlādžus, Līgo vainagu un bērna sandalīti, kas kaut kur iekritusi starp sēdekļiem. Tas ne tikai labi izskatījās bildēs, bet bija gana kluss, ka stirnas neizbijās, kad braucām tām garām.
Lauku māja Kalnapočas
Kalnapočas – lauku lepnums ar vēsturi
Nevis “sēta”, bet lauku lepnums ar vēsturi, kas sākās ap 19. gadsimta vidu. Māja, kas redzējusi gan senlaicīgas balles, gan padomju cementu un šodien to apsaimnieko ļaudis, kuriem ir gan attieksme, gan stils – cilvēki, kuri zin kā vajag. Māja stāv lepni, bet ar tādu “neuzbāzīgu cienīgumu”, kā teiktu kāds interjera dizainers ar eko apziņu.
Tur viss ir īsts. Ja kādreiz gribi izslēgt pasauli, bet atstāt ieslēgtu dzīvi, brauc uz Kalnapočām. Bigster tur iederas kā jauns pilsētnieks, kurš nokļuvis pagātnē un saprot, ka te ir labāk nekā ofisā. Bet mums vakarā būs ugunskurs, zvaigznes un dzīvā lauku poēzija. Kalnapočās, kur laiks neapstājas, jo viņš vienkārši nesteidzas.
Pirms saulrieta mēs vērojām labības laukus, kur magoņu sarkanie punkti izskatījās kā zemgaļu tetovējumi uz zemes ādas. Zeme smaržoja pēc vasaras un tikko pļauta siena un nekādu e-pastu. Vainagus uzpinām ar tādu centību, it kā tas būtu Pinterest konkurss – mārsils, baldriāns, pīpenes, pat nezāles, kuras ieguva titulu “zaļā lauku bohēma”.
Sēdējām pie uguns, smaržoja pēc zāles, bērza un dūmiem un sajūta bija, ka šeit ir viss, kas vajadzīgs – cilvēki, miers un silta sega (un Bigster fonā, gatavs startēt, ja pēkšņi uznāk ideja “braukt peldēties pusnaktī”). Lauku māja. Senatnīga, klusa, ar dēļu grīdām, kas čukst kā vecmāmiņa stāstus. Divas naktis, kurās nekas īpašs nenotika – tikai pasaule apstājās un mēs atcerējāmies, kā elpot lēni. Bet Bigster vienkārši stāvēja pie mājas – kluss, lepns, mazliet nomūrējies ar lauku putekļiem, bet vēl joprojām izskatīgs. Viņš izturēja visu – grants ceļus, bērnu kājas salonā, dziesmas, kuras logi vairs neaiztur. Tas izskatās pēc kaut kā, ko lauku ceļi sen bija pelnījuši! Ripojam tālāk.
Lielauces pils
Lielauces pils – vēsturiskā arhitektūra ar ezeru ansambli
Brauciens uz Lielauces pili un ezeru, muižas mistika, Vīķu purva dziedināšana un, protams, Dacia Bigster pret pelēkajiem mākoņiem un baltajiem stārķiem. Ja Kalnapočās ir senatne ar čīkstošiem dēļiem, tad Lielauce ir aristokrātiska vīzija ar 19. gs. piesitienu. Šī neogotiskā pils ir celta 1835. gadā, bijusi Mēdemu dzimtas īpašums. Jā, tie paši, kas zināja, kā dzīvot stilīgi vēl ilgi pirms Instagram.
Tagad pils ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes īpašumā, bet, ja uzmanīgi ieelpo, tu joprojām sajūti kafijas smaržu vai čukstus no kāda 1902. gada salona. Mēdemu dzimta, kas acīmredzami mācēja dzīvot ar stilu. Tā ir celta neogotikas stilā un muižas komplekss ietvēra gan parku, gan laivu piestātni, gan nelielu brūzi,jo muižnieki zināja, ka bez alus dzīve neiet uz priekšu.
Vēsturiskā arhitektūra un ezeru ansamblis ir tik estētisks, ka pat vārnas koku zaros pozē, kā Instagram storijam.
Ezera taka? Perfekta. Ezera tuvumā bieži redzami gārņi, stārķi un reizēm kāds alnis, kas mēdz izpeldēt kā pēdējais kadrs dokumentālajā filmā par “Zemgales floru un faunu”. Ezers ir kā sapņu spogulis pils fonā. Tajā atspīd viss: debesis, doma par otro picu un tās trakās domas, kas pazūd turpat niedrēs. Kādreiz te esot notikuši laivu braucieni un pils kungi malkojuši vīnu uz ezera terases, bet mēs piknikojām ar sieru un bērnu sulām, un jutāmies tikpat aristokrātiski. Bērni mētā akmentiņus, Bigster fonā izskatās kā žurnāla “TopGear – rustic edition” vāka auto un ir tāds miers, kāds iespējams tikai vietās, kur ūdens runā skaļāk par cilvēkiem.
Vīķu purvs ir vieta, kur stresa detokss notiek caur pēdām. Atrodas turpat netālu – slapjš, kluss un absolūti maģisks. Vīķu purvs ir aizsargājama teritorija, bagāta ar retām sūnām, dzērvenēm un klusumu.
Kad ieej purvā, laiks pazūd, odi sāk gleznot uz tavām rokām, bet dvēsele pēkšņi elpo. Šī ir Latvijas “spa” versija bez burbuļvannas, bet ar dabu, kas nepiespiež izlikties. Mēs ievilkām gaisu un sapratām – daba te neizliekas. Tā vienkārši ir. Tāpat kā mēs.
Vecauces pils
Vecauces pils – vēl viens Mēdemu dzimtas šedevrs
Auce, agrāk saukta Vecauce, ir pilsēta ar vācu muižnieku pēdām un padomju rētām. Šeit atrodas Vecauces pils (1845) – vēl viens Mēdemu dzimtas šedevrs. Bigster ieripoja pils priekšā ar attieksmi, ka viņš te ir VIP ielūgtais viesis. Ceļš līdz pilij veda caur alejām, kur koki veido tādu gaismas tuneli, ka sajūties kā kāzu videoklipā. Ja kādreiz esat sapņojuši par bildēm ar šiku, brauciet uz Auci!
Rozā muiža ir īsts vizuālais deserts – vēsturisks, elegants un pārsteidzošs. Bet īstais šovs ir aleja, kas stiepjas tik tālu, ka vari uzņemt trīs reels un vēl pagūt ievilkt elpu. Tūristiem – wow, vietējiem – skola. Iedomājies? Mūsdienās tur ir mākslas skola, bet agrāk – ziemas rezidence muižniekiem.
Auce bija viens no dzelzceļa mezgliem, ko gribēja pārvērst par industriālu centru, bet liktenis izlēma citādi, tā kļuva par miera oāzi ar skaistu parku, šarmantiem skatiem un vietējiem, kuri zina, kur aug vislabākās zemenes. Mēs nopirkām mājās sālītus gurķus tirgū un joprojām nesaprotam, kāpēc viņi bija tik labi.
Savukārt Bēne ir klusa, dziļi vēsturiska, bet piedzīvojusi vairāk, nekā izskatās. Otrā pasaules kara laikā Bēnes stacija bija svarīgs loģistikas punkts, vēlāk – Latvijas PSR kartupeļu centrāle (neoficiāli, bet jūs sapratāt).
Tagad tur – dzelzceļš bez vilcieniem un debesis bez steigas. Mājas ar verandām, kaķi uz trepēm un vecmāmiņas, kuras, iespējams, redzējušas Brežņevu televizorā.
Bigster mierīgi noparkojās blakus bērzu alejai kā vīrs, kas zina, ka labākais vēl tikai priekšā. Bēne, Lielauce, Auce – trīs pieturas un viena sajūta: klusums, kas dziedē.
Mazpilsētu burvība slēpjas detaļās – norasojušos logu rāmjos, baznīcu torņos, kas joprojām tic debesīm, un ceļos, kuros laiks atstājis pēdas, bet nav pasteidzies. Mēs ripojam gar labības laukiem, kur magones spītīgi stāv kā dzejas rindiņas grāmatā un zilo rudzupuķu lauki, kas izskatījās pēc bērnības sapņa. Stirnas, lapsas un ne vienu reizi vien sajūta, ka esam aizmirsuši 5G, bet atcerējušies, kā jūt ar sirdi.
Ķeveles avoti – auksts kā patiesība
Avots, kur ūdens auksts kā patiesība. Cilvēki šeit nāk jau kopš 17. gadsimta. Ķeveles avoti ir īsts Latvijas ūdens enerģijas epicentrs. Te, saskaņā ar nostāstiem, cilvēki dziedinājuši miesu un mazgājuši dvēseli. Pieminēti jau senos tautas nostāstos, avoti iztek caur sakrālu akmeni, kas esot vecs kā pati zeme. Aizbrauciet un apskatiet. Nogaršojiet, ja pietiek pacietības izstāvēt rindu, jo ļaudis tur mucām smeļ un ved mājās šo dabas doto brīnumu.
Dodamies uz Tērveti
Tērvete – zemgaļu cietoksnis un pasaku zeme. Tērvetē atrodas viens no spēcīgākajiem (visās nozīmēs) senlatviešu pilskalniem, kur dzīvojuši senie zemgaļi, kuri necieta pakļautību un šodien mājo rūķi, pasaku tēli un bērnu smiekli. Lieliska vieta arī pieaugušajiem, kas aizmirsuši kā izskatās prieks bez “like”. Tērvete – meža gudrība un senču gars.
Tērvete nav tikai vieta bērniem. Tā ir senā zemgaļu pilsvieta – lepna, cīnītāju gara pilna. Mēs kāpām kalnā un zem kājām drebēja laiks. Augšā – skats uz mūžību, kurā Bigster pozē uz fona, kas nekad nemainās. Mežs un metāls. Daba un tehnoloģija. Miers.
Ir ceļi, kuros dodas, lai vienkārši nokļūtu no punkta A uz punktu B. Un ir ceļi, kuros dodas, lai atklātu — ainavas, vēsturi, sevi. Mēs izvēlējāmies otro variantu. Vietas, kur pļavas čukst, lapsas vaktē savu valstību un ozoli stāv kā mūžīgi sargi. Mūsu uzticamais sabiedrotais šajā ceļā: Dacia Bigster. Domāju, ka katrs sevi cienošs latvietis ir vismaz reizi bijis Tērvetē. Vai tu tur biji?
Zaļenieku muiža
Rastrelli Zaļenieku muiža
Un nu mūsu pēdējā pieturvieta – Zaļenieku muiža, Rastrelli radīta. Barokāla elegance ar dārzā apslēptiem noslēpumiem. Te var nofilmēt gan šausmu filmu, gan kāzu video – viss atkarīgs no montāžas.
Muiža slēpj masonu simbolus, senu pagrabu un stāstus, kas naktī pārvēršas par čukstiem. Šobrīd te mājo mācību iestāde, bet vakaros tā stāv kā balta, gotiska fantāzija ar stāstiem, kurus Instagram storijā nesataisīsi.
Tur uztaisījām pēdējo fotosesiju ar Bigsteru – Restauratoru nams fonā, dobes abās pusēs un sajūta, ka neesam Latvijā, bet ceļojumā, kas izskatās pēc Provansas ar grants ceļu. Zaļeniekos ir muiža, kas atjauno.
Zemgale ne tikai maizes klēts
Zemgale mūs pārsteidza. Ne tikai ar vēsturi, ainavām un mieru, bet arī ar ļaudīm – sirsnīgiem, atvērtiem un laipniem. Nav jābrauc uz Toskānu, lai sajustu, kā saule dejo pār labības laukiem, lapsas skrien pāri ceļam kā Disney filmas ievadā un auto izskatās kā varonis gleznā ar nosaukumu “Modernā Zemgale”. Mūsu maršruts? Rīga – Jelgava – Penkule – Kalnapočas – Bēne – Auce – Lielauce – Vīķu purvs – Ķeveles avoti – Tērvete – Zaļenieki. Un visur līdzi: mēs, bērni, liela bagāža un Dacia Bigster.
Braukšanas sajūtas ar Dacia Bigster
Bigster ir mierīgs, nosvērts, gandrīz flegmātisks. Tā nav mašīna, kas aicina tevi spiest pedāli grīdā un spēlēt ralliju starp fotoradariem. Stūre ir viegla, bet nav super precīza, vairāk orientēta uz komfortu. Līdzīgi kā braucot ar dīvānu uz riteņiem: patīkami, mīksti, bet nedod sportiskas atgriezeniskās sajūtas.
Piekare — draudzīga bedrēm
Latvijā mēs visi mīlam bedres kā nacionālo bagātību un Bigster piekare šeit jūtas kā mājās. Tā ir izstrādāta, lai “apēstu” granteni, lauku ceļu bedres, pārliecinoši pārvietotos pa meža takām.
Pilsētas ātrumvalni tas paņem kā tauku klucīti zem pankūkām. Problēma, lielākā ātrumā uz šosejas šī maigā piekare var likt mašīnai justies mazliet “šūpojošai”, bet vairums Dacia pircēju diez vai plāno mīt 180 km/h pa Vācijas autobāni.
Skaņas izolācija — “tu dzirdi pasauli”
Salonā var dzirdēt riepu un vēja troksni. Skaņas izolācija ir uzlabota salīdzinājumā ar vecākajiem Dacia modeļiem, bet tas joprojām nav Mercedes līmenis. Te jāsaprot: ja tu vēlies klausīties, kā vējš svilpo un kā asfalts čab, Bigster būs īstā mūzikas zāle.
Dzinēju uzvedība — praktiski un rāmi
Gan mild-hybrid, gan full-hybrid varianti tiek slavēti par pietiekamu jaudu ikdienas vajadzībām, bet neviens neapgalvo, ka tu gribēsi braukt pa sporta trasēm.
-
1.2 mild-hybrid — pietiekami enerģisks pilsētā un lauku ceļos, bet apdzīšana prasa pārdomātu pedāļa spiedienu un nelielu lūgšanu debesu tētiņam.
-
1.8 full-hybrid — patīkami klusāks startā un pilsētā var braukt tīri elektriski, radot sajūtu, ka esi zaļi domājošs supervaronis (vismaz kamēr akumulators netiek iztukšots).
Redzamība un kontrole — “skaties kā kapteinis”
Augstā sēdpozīcija un laba redzamību visos virzienos. Tas dod drošības sajūtu, it īpaši, ja esi pieradis sēdēt zemākos auto. Lielais logs priekšā un robustās formas palīdz “just”, kur beidzas auto stūri, kas ir zelta vērts, kad mēģini iespiesties pārpildītā Rimi stāvvietā.
Aprīkojuma versijas
Dacia Bigster Latvijā ir pieejams četrās aprīkojuma versijās: sākot no: 23 190 €), sākot no: 24 390 €), sākot no: 26 090 €), sākot no: 26 390 €)
Bigster var iegādāties ar dažādām piedziņām, no kurām visas ir elektrificētas bet dažas ir jaunas.
- Bigster HYBRID 155. Dacia Bigster ir pirmais Renault Group modelis, kurš ieguvis jauno HYBRID 155 piedziņu,
kurā apvienots 107 ZS četrcilindru benzīna dzinējs. - Bigster TCe 140. Pirmo reizi pieejama Dacia klāstā ar šādu jaudu – šīs piedziņas pamatā ir Tce 130, kas pieejama
jaunajā Duster. Šajā pirmā līmeņa elektrifikācijā apvienots jaunas paaudzes 1,2 litru trīscilindru turbopūtes benzīna dzinējs. - Bigster ECO-G 140. Dacia ir nepārspējams SNG līderis Eiropā un vienīgais automobiļu ražotājs, kas piedāvā divu
degvielu benzīna / SNG piedziņas iespēju visiem saviem modeļiem ar ECO-G marķējumu. - TCe 130 4×4. Jaunais Bigster ir veidots braukšanai ārpus iebrauktiem ceļiem – tam ir pilnpiedziņas sistēma
savienojumā ar manuālo pārnesumkārbu ar sešiem ātrumiem un 48 V mild hybrid sistēma maksimālai efektivitātei. Šī
hibrīdā sistēma palīdz 1,2 litru trīscilindru turbopūtes dzinējam iedarbināšanas un ātruma uzņemšanas laikā, samazinot
degvielas patēriņu un CO2 izmešu daudzumu, kā arī nodrošinot lielāku baudījumu pie stūres
Bigster salons
Tā vietā, lai piedāvātu askētisku “plastmasas bunkuru” kā agrāk, Bigster salons izskatās pārsteidzoši civilizēts. Protams, tas vēl nav glancētais premium salons ar smaržīgām ādas šuvēm un masāžas sēdekļiem, bet šeit viss ir uztaisīts tā, lai būtu praktiski, izturīgi un pat moderni.
Dacia Bigster salons ir kā laba pārgājienu mugursoma, nav grezns, bet pietiek vietas visam. Smiltis vai dubļus vai pielipušas konfektes paliekas vari noslaucīt ar mitro salveti, nevis izsaukt tīrītājukomandu. Tas ir paredzēts ģimenēm, aktīviem cilvēkiem un visiem tiem, kas grib salīdzinoši lētu, bet ļoti praktisku auto. Lielajā centrālajā konsolē ir gana daudz vietas krūzēm, telefoniem, makiem un visām tām mazajām lietām, ko cilvēki parasti pazaudē (un pēc tam apsūdz kaķi).
Telpa visiem, pat taviem draugiem, kas vienmēr ņem līdzi divas somas
Bigster salons ir plašs. Priekšā tev ir patiešām dāsna vieta kājām un elkoņiem, pat ja tu esi no tiem cilvēkiem, kam patīk sēdēt jūras zvaigznes vai lotosa pozā.
Aizmugurē? Tur var ērti sēdēt divi augumā diži pieaugušie un vēl pa vidu iešķiebt to čīkstošo trešo draugu, kurš vienmēr sūdzas. Kājām vietas pietiek, galvai vieta arī un atšķirībā no daudzām citām budžeta klases mašīnām, te tu nejutīsies kā bundžā uz riteņiem.
Bagāžnieks: IKEA fanu sapnis
Ja tu domā par nedēļas nogales izbraucieniem, bērnu ratiņiem vai “kaut ko lielu no Depo”, Bigster bagāžnieks tevi neliks vilties.
-
Standarta tilpums — ap 600 litriem (atkarībā no precīzās versijas un sēdekļu konfigurācijas).
-
Ar nolaistiem aizmugures sēdekļiem tas pārvēršas par gandrīz mini-vilcienu: vietas pietiek gandrīz 2 000 litru mantu, ja tev pēkšņi uznāk vēlme pārvākties uz dzīvi auto.
Ir arī vairākas praktiskas nišas, kabatas un pat YouClip sistēma (ļauj stiprināt aksesuārus, piemēram, āķus, turētājus, lukturīšus, tieši tā, tagad tu vari piesiet savu termokrūzi pie auto kā rātns Skandināvijas pensionārs).
Sēdekļi — pietiekami ērti pat tad, ja esi “mazliet robustāks”
Sēdekļi Bigster nav premium klases, bet tie ir pārsteidzoši ērti. Priekšējie sēdekļi piedāvā labu sānu atbalstu, pietiekamu regulāciju (labi arī garākiem braucējiem) un, jā, pieejama arī apsildes funkcija. Aizmugurē sēdekļi nav pārlieku mīksti vai cieti, tie ir “zelta vidusceļš”, lai pat pēc pāris stundu brauciena tu nejustos, kā izrullējis savu muguru kā picas mīklu.
Materiāli: praktiskums un glamūrs
Dacia joprojām paliek uzticīga savam praktiskuma kultam. Daļa virsmu ir cietas plastmasas, kuras viegli noslaucīt pēc bērna sulas traipa vai suņa ķepu mākslas. Ir gan patīkamāki auduma ielaidumi, lai salons neizskatītos kā 90. gadu printera vāks.
Plusi un mīnusi
| ✅ Plusi | ❌ Mīnusi |
|---|---|
| Pieejama cena par lielu SUV | Nav tik izsmalcināts interjers |
| Ļoti liels bagāžnieks un salons | Mazliet miegains |
| Hibrīda opcijas, arī LPG | Materiāli joprojām rada budžeta sajūtu |
| Augsta sēdpozīcija, laba pārredzamība | Skaņas izolācija varētu būt labāka |
| Vienkārša, uzticama tehnika | Ja izvēlies mehānisko ātrumkārbu, tad sajūga pedālis īpašī maigi jāatlaiž pie otrā, trešā ātruma. (Iespējams, konkrētās mašīnas īpatnības) |
Kopsavilkums un cena
Mūsu ceļojuma laikā Bigster bija mūsu uzticamais ceļabiedrs – pietiekami liels visām lietām, pietiekami stilīgs muižas fonam un pietiekami robusts, lai iebrauktu purvā (mēs to nemēģinājām). Mēs sākām šo ceļojumu nevis tāpēc, ka vajadzēja, bet tāpēc, ka gribējās braukt visiem kopā. Un Dacia Bigster bija tam perfektais biedrs – liels, stabils un ērts auto.
Mēs nepiedzīvojām ekstrēmus apstākļus. Nebija sniega, neputināja, nebraucām pāri aizsalušam ezeram, bet ar Bigster jutāmies droši uz šosejas, stabili uz grants ceļa, tas bija pietiekami ietilpīgs, lai vestu sev līdzi mājas sajūtu
Dacia Bigster ir kā čības ar piecām zvaigznēm: komfortablas, praktiskas, bet nav domātas, lai kāptu uz sarkanā paklāja. Tā ir mašīna cilvēkiem, kuri grib lielu, daudzfunkcionālu SUV, neiztukšojot maku. Bigster viennozīmīgi mainīja manas un līdzbraucēju domas, un uzskatus par Dacia antomašīnām. Šis auto ir vēl labāks par Duster. Ievērojami labāks. Iesaku!
Secinājums: Dacia Bigster – vairāk nekā mašīna.
Cena Latvijā sākas no 23 190 tūkstošiem eiro, kas ir gana saprātīgi par tāda izmēra un aprīkojuma auto.
