Bailes tuvplānā: “Žokļu efekts”, kas mainīja kino un haizivju likteni
No Pītera Benčlija grāmatas līdz kinematogrāfijas ikonai – 1975. gadā tapusī filma “Žokļi” jeb “Jaws” strauji kļuva par popkultūras, kino un pat haizivju aizsardzības simbolu. Arī pēc 50 gadiem tā aizvien paliek nepārspēta. Kas ir Stīvena Spīlberga šedevra veiksmes pamatā?
- gada vasara Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Ņūdžersijas štatā nesa traģiskas ziņas – mazāk nekā divu nedēļu laikā haizivju uzbrukumos tika nogalināti četri, bet ievainots viens cilvēks. Tas iedvesmoja amerikāņu autoru Pīteru Benčliju (1940–2006) uzrakstīt stāstu “Žokļi”, kas vēlāk kalpoja par pamatu tolaik vien 27 gadus jaunā Stīvena Spīlberga ikoniskajai filmai.
Kad jūra kļūst par nāvējošu slazdu, trīs ļoti atšķirīgi vīri – policijas priekšnieks, jūras pētnieks un rūdīts mednieks – dodas spēkoties ar haizivi. Tā sākas filmas sižeta līnija un vienlaikus arī cīņa par izdzīvošanu.
Dokumentālā filma “Žokļi: stāsta aizkulises 50 gadus vēlāk” atskatās uz leģendārās filmas “Žokļi” tapšanu, kā arī tās spēcīgo ietekmi uz Holivudas kino industriju kopumā. Skatītājiem dota unikāla piekļuve aizkadra materiāliem, intervijām ar režisoru Stīvenu Spīlbergu, haizivju pētniekiem un citiem nozares pārstāvjiem, šķetinot, kā kinodarbs kļuvis ne tikai par spēcīgu popkultūras simbolu, bet arī iedvesmas avotu veselai haizivju aizsardzības kustībai.
“Žokļi: stāsta aizkulises 50 gadus vēlāk” pirmizrāde kanālā “National Geographic” skatāma ceturtdien, 31. jūlijā, pulksten 18.30, bet atkārtojums – 4. augustā, pulksten 00.00, un 31. augustā, pulksten 19.00.
Gaidot pirmizrādi, kanāls “National Geographic” aicina iepazīt vēl nezināmus faktus par leģendāro filmu!
Īsts baiļu kino
Psiholoģijā bailes tiek definētas, kā spēcīga emocija, kas rodas, sajūtot apdraudējumu, un izraisa gan fizioloģisku, gan emocionālu reakciju. “Žokļi” ir trilleris – tā žanrs jau uzreiz skatītāju brīdina par biedējošu, satraucošu un saspringtu sižetu. Un šajā filmā tas patiešām tāds ir.
Papildus dažiem biedējošiem skatiem, kinodarbs arī izaicina auditoriju, piedāvājot plašu potenciāli negatīvo scenāriju klāstu. Starp tiem ir, piemēram, vietējo uzņēmēju bažas par tūristu iztrūkumu, kas var rasties, ja pludmales haizivju uzbrukumu dēļ tiks aizvērtas.
Savā ziņā var teikt, ka arī visus trīs galvenos varoņus vieno kopīgas bailes – tikt aizstātiem, kļūt nevajadzīgiem.
Viens no galvenajiem varoņiem – Kvints, ko atveido britu aktieris Roberts Šovs (1927–1978), – ir haizivs tēla simbols un iemiesojums. Viņš ir mežonīgs un enerģisks. Kvints ir arī Otrā pasaules veterāns, un viņa nepielūdzamā vēlme atrasties nerimstošā kustībā atklāj zemapziņā mītošās šausmas: bailes atgriezties ūdenī un atkal tikt pamestam likteņa varā.
Tikmēr Hūpers, kura lomā iejuties amerikāņu aktieris Ričards Dreifūss, ir pētnieks, kurš nāk no privileģētas vides. Viņš baidās neatbilst saviem ideāliem un netikt pieņemts. Viņš tic, ka zinātne var paredzēt visu, taču haizivs uzvedība liek viņam to apšaubīt.
Savukārt Brodijs – pilsētas policists, kuru atveido amerikānis Rojs Šaiders (1932–2008) – vienīgais atzīst, ka nezina pilnīgi visu. Viņš baidās no ūdens un haizivs, bet tieši šī pazemība padara viņu par vispiemērotāko līderi.
Liela loma filmā ir arī bailēm no nezināmā – tās ieviešs gan plašie ūdeņi, gan haizivis, kas var būt neparedzamas un bīstamas. Filma piedāvā arī dažus vizuāli baisus skatus, kas var pārsteigt nesagatavotu.
Ar katru no šiem soļiem Spīlbergs mācījis Holivudas un arī pasaules filmu industrijai jaunu, neierastu veidu, kā atainot bailes. Vienlaikus viņš tiešā un arī netiešā veidā parāda – kā baidīties “pareizi”.
Haizivs advokāta vārdā
Haizivs, ko skatītājs ierauga vien uz mirkli, patiesībā nemaz nav īsta. Tomēr tai ir vārds – Brūss. Režisors to nodēvējis par godu savam advokātam.
Sākumā pat izskanējusi ideja filmēšanā izmantot īstu lielo balto haizivi, taču ātri vien kļuvis skaidrs, ka tas nebūs iespējams. Speciāli filmas uzņemšanai tika izveidoti trīs dažādi mehāniski haizivju modeļi, lai nodrošinātu iespēju ērti filmēt no visiem rakursiem. Papildus tika izveidota arī atsevišķa muguras spura. Velkot to ar laivu, bija iespējams radīt sajūtu par haizivs klātbūtni, neizmantojot kādu no lielajiem modeļiem.
Par spīti tam, uzņemšanas laukumā nācās saskarties arī ar vairākām ķibelēm. Filmēšana atklātā okeānā pie Martas vīna dārzu salas, Masačūsetsas štatā, ASV, radīja lielus izaicinājumus – sāļais ūdens un viļņi regulāri bojāja mehāniskās haizivis, dažas pat nogrima jūras dzelmē. Tas bieži aizkavēja darbu, un Spīlbergs bija spiests filmēt ainas bez haizivs, piemēram, ikonisko epizodi ar dzeltenajām peldošajām mucām, kas simboliski aizstāja tās klātesamību.
Spīlbergs rīkojās ļoti drosmīgi, izvēloties haizivi parādīt vien uz īsu brīdi. Divas stundas un četras minūtes garajā filmā tā ir redzama tikai aptuveni četras minūtes.
Papildus tam, satraukumu un nemieru rada arī filmā skanošā mūzika. Pasaulslavenā komponista Džona Viljamsa sarakstītā dziesma “Main Title (Theme From Jaws)” varbūt nav tik labi zināma pēc tās oriģinālā nosaukuma, jo liela daļa fanu un kino cienītāju uz to atsaucas kā “duuun-dun… duuun-dun…”. Melodija kļuvusi par vienu no slavenākajiem spriedzes radīšanas līdzekļiem kino vēsturē.
Spīlbergs pret Benčliju
Kinodarbā “Žokļi” radītā pasaule ir ne tikai atšķirīga no realitātes, bet arī no grāmatas sižeta. Filmas versijā tika atmesti vairāki romānā esošie sižeta pavedieni, viens no tiem – Ellenas Brodijas romantiskās attiecības ar jūras biologu Metu Hūperu.
Romāna “Žokļi” sižets paredz, ka Ellena jaunībā bijusi pazīstama ar Hūpera vecāko brāli, un atkalsatikšanās ar Metu pāraug īslaicīgā romānā. Mārtins Brodijs par to uzzina, taču neseko ne konfrontācija, ne izlīgums – tikai klusas, uzkrātas dusmas un rūgtums. Tas piešķir stāsta noslēgumam krietni tumšāku un pesimistiskāku toni nekā filmā. Spīlbergs veicis arī vairākas citas būtiskas izmaiņas. Piemēram, atšķirībā no Benčlija, viņš ļauj Hūperam izdzīvot.
Izrādās, filmā uz pavisam neilgu brīdi parādās arī pats romāna autors. Viņš attēlo reportieri, kurš filmā ziņo par haizivs uzbrukumiem. Patlaban pasaulē pārdoti jau vairāk nekā 20 miljoni grāmatas eksemplāru, pirmie pieci miljoni izpārdoti vēl pirms filmas pirmizrādes.
Haizivis: vai patiešām ļaunas?
Režisoram Stīvenam Spīlbergam “Žokļi” bija izrāviens – pirmais lielais hits, kas pārliecinoši pieteica viņa vārdu uz pasaules kino skatuves. Tikmēr filmā apspēlētajiem ūdensdzīvniekiem lielā slava sagādāja ciešanas, bet vides aktīvistos raisīja dusmas.
Filmas milzīgā popularitāte būtiski mainīja sabiedrības priekšstatu par haizivīm, īpaši – lielo balto haizivi, kas filmā un pēcāk arī medijos tika attēlota kā draudīga un nekontrolējama slepkava. Rezultātā daudzviet pasaulē uzplauka haizivju medības. Sākās tā dēvētais “Žokļu efekts” – haizivis tika uzskatītas par ļaunuma simbolu, nevis būtisku daļu no jūras ekosistēmas.
Jāņem vērā, ka filma tika pirmizrādīta 1975. gadā, un statistika liecina – kopš 1970. gada haizivju poplācija samazinājusies par vismaz 70 %, jo īpaši piekrastes reģionos, kur tolaik notika intensīva zveja un medības. Daļēji tas bija saistīts ar cilvēku vēlmi “atriebties” vai “sargāt” pludmales, kur haizivis tika uztvertas kā drauds.
“National Geographic”, “Pasaules Dabas fonds” (WWF) un citi vides aizstāvji un organizācijas jau 20. gadsimta 80. gados uzsāka kampaņas ar mērķi izglītot – patiesībā lielās baltās haizivis ļoti reti ir agresīvas, un uzbrukumi cilvēkiem pārsvarā notiek nejaušības vai aizsardzības instinkta dēļ. Ik gadu visā pasaulē tiek reģistrēti mazāk nekā 100 haizivju uzbrukumi cilvēkiem, un letāli ir vien daži no tiem. Straujās skaita samazināšanās dēļ, patlaban daudzas haizivju sugas, tostarp filmā attēlotā lielā baltā haizivs, tiek uzskatītas par aizsargājamām.
Grāmatas autors Pīters Benčlijs vēlāk paudis, ka viņu moka sirdsapziņa par šīm sava darba radītajām negatīvajām sekām. Viņš atzinis, ka darbā haizivis tiek demonizētas, un pēcāk aktīvi pievērsies sabiedrības izglītošanai par šo dzīvnieku nozīmīgo vietu ekosistēmā un cilvēku radīto apdraudējumu. Tāpat arī režisors Spīlbergs izteicis nožēlu par to, cik ļoti haizivju attēlojums filmā kaitējis radībām.
Par godu kino šedevra “Žokļi” 50 gadadienai “National Geographic” nācis klajā ar dokumentālu filmu, kas sniedz ekskluzīvu ieskatu filmas tapšanas aizkulisēs. Savas atziņas sniedz gan pats Stīvens Spīlbergs, gan arī citi Holivudas labākie stāstnieki un haizivju eksperti.
Dokumentālās filmas “Žokļi: stāsta aizkulises 50 gadus vēlāk” pirmizrāde kanālā “National Geographic” skatāma ceturtdien, 31. jūlijā, pulksten 18.30, bet atkārtojums – 4. augustā, pulksten 00.00, un 31. augustā, pulksten 19.00.
