Austiņas, indieši un haoss: jeb piedzīvojums ar Huawei FreeBuds 7i Abu Dabī
Dubaijas rīts sākās kā parasti — karsts, spožs un ar lielām cerībām. Mēs gaidījām auto, lai dotos uz Abu Dabi. Izklausās romantiski, vai ne? Tuksnesis, mošejas, kultūra, miers. Mēs nezinājām, ka no visa programmā rakstītā “komfortabla ekskursija uz Abu Dabi” patiesība būs tikai viena lieta: Abu Dabi tiešām atrodas Abu Dabī. Par pārējo gan varēja diskutēt. Tādu dienu, kas sākas ar tropisko tveici un beidzas ar riekstu onkuļa gurkšķiem, mošejas skaļruņu pārbaudi, mēs nebūtu varējuši izdomāt pat tad, ja būtu ieslēgušies smaržu veikalā, un ieelpojuši visu testeru saturu vienā reizē. Bet vienu mēs izdarījām pareizi, jo paņēmām līdzi Huawei FreeBuds 7i. Un tas, kā tās sevi pierādīja šajā dienā, ir vienkārši jāapraksta.
Ar “nelielu” kavēšanos pie viesnīcas pieripoja astoņvietīgs minivens, un jau pirmajās minūtēs kļuva skaidrs, ka mēs esam vienīgie neindieši grupā. Tas nebija traucēklis, drīzāk tas bija sākums piedzīvojumam, kurš vēl tikai būs. Mana dūša gan drusku sašļuka, jo savā prātā biju uzbūrusi ainu par privātu gidu biznesa klasē, bet te bija tāds troksnis, ka kļuva bail par savu spēju turēt mēli aiz zobiem. Tātad – Indijas dēli un meitas arī bija nolēmuši skatīt balto mošeju, lai mums būtu jautrāk, viņi translēja ekskursiju visam ciemam.
Mūsu ceļa biedri:
- Riekstu onkulis — cilvēks, kurš varētu pieteikties Ginesa rekordam par skaļāko riekstu graušanas troksni. Viņš ēda, atraugājās, stenēja un ik pēc piecām minūtēm pazuda, tiklīdz nonācām kādā apskates objektā.
Un ļoti pacietīgi knibināja savas riekstu kulītes visur. Toties viņa :”Aļļo!” mani vajā vēl šodien. - Indiešu ome — enerģijas kodolreaktors, kas vienlaicīgi ēda, skaļi runāja pa telefonu un komandēja radiniekus Indijā caur WhatsApp.
- Divi pusaudži, no kuriem viens dziedāja kā iedomāts Bollywood solists, bet otrs visu laiku filmēja. Mūs? Vai sevi? Neviens īsti nesaprata.
- Tīņu mamma, kura mēģināja regulēt šo koncertu ar mazākiem panākumiem nekā ceļu policija pie Emirātiem.
- Un mēs, divi cilvēki, kuri vēl pirms stundas bija sajūsmā par ekskursiju, bet tagad saprata, ka diena būs jāizdzīvo un jāmēģina baudīt.
- Un tad vēl bija Mohameds — mūsu šoferis.
Mohameds runāja. Viņš runāja visu ceļu. Par šeihiem, par datumiem, par saviem pieciem brāļiem, par to, kā viņa māsas vīra brālēns reiz redzēja kādu slavenu futbolistu. Viņam piemita reta spēja nepārtraukties (pat tad, kad riekstu onkulis fonā radīja skaņas, kuras būtu dzirdamas arī kosmosā).
Pēc 20 minūtēm mēs bijām noguruši. Pēc 30 — mēs jau aktivizējām FreeBuds ANC režīmu. Un, goda vārds, tas bija kā ielikt galvu ledusskapī karstā dienā.
Apmēram pēc stundas, kad mēs vēl joprojām braucām un dziedošais pusaudzis jau bija pārgājis no klasiskajiem Bollywood gabaliem uz kaut ko, kas skanēja pēc ģimenes karaoke, indiešu omei izlādējās telefons. Ja domā, ka cilvēks var satraukties par telefona bateriju, tad tu neesi saticis indiešu omi. Sākās krīze.
Oma kliedz: “POWERBANK! POWERBANK!”
Tīņu mamma meklē somā kādus vadus,bet bankas viņai nav. Izmisusi. Pusaudzis kaut ko dzied, piedāvājot lādēt telefonu ar cerībām un domu spēku. Un riekstu onkulis vienkārši turpina ēst riekstus, it kā nekas nenotiktu.
Autiņš burtiski pārvērtās par augstas intensitātes glābšanas misiju. Mums šķita, ka tūlīt kāds izvilks defibrilatoru. Un mēs vienkārši sēdējām, un klausījāmies visu šo haosu, vai drīzāk neklausījāmies, jo ANC režīms darīja savu darbu kā absolūts čempions.
Tad pēkšņi riekstu čalis izvelk powerbanku no savas somas un pasniedz to sirmajai dāmai. Bet tad jau tālumā mēs redzējām viņu – Svētā Zajeda mošeju. Majestātiska skaistuma un skaļuma kontrasts. Kad beidzot nonācām pie mošejas, mēs bijām kā karstumā kūstošas vaska figūras.
Šeiha Zajeda Lielā Mošeja
Šeiha Zajeda Lielā Mošeja
Mošeja ir tik skaista, ka tu klusē. Un tas ir labi, jo Mohameds neklusēja. Viņš zvanīja, runāja, stāstīja un omei telefons atkal bija izlādes režīmā. FreeBuds šeit kalpoja kā meditācijas ierīce.
Godīgi — ANC izslēdza:
- Mohameda dzīvesstāstu,
- omes radinieku melodiskos kliedzienus,
- pusaudža dziedāšanu fonā,
- un pat riekstu onkuļa periodiskās atraugas.
Tā bija pirmā reize dienā, kad mēs klusumu sajutām nevis apkārt, bet savās ausīs. Aizbrauc un apskaties, jo vieta ir episka! Kad atradām aizklīdušo Riekstkodi, mēs devāmies tālāk.
Qasr Al Watan – Prezidenta pils
Vieta tik skaista, ka varētu droši ieiet un teikt: “Atvainojiet, vai tas viss ir īsts?” Tur mēs nonācām pie slavenās epizodes. Blakus stāvošā indiete pajautāja:”Vai nofotogrāfēsi mani?” Un es, nogurusi, dehidrēta , ticot labajam cilvēkos, atbildēju: “Es nē,bet man līdz ir fotogrāfs.” Mans ceļabiedrs paspēja tikai izdvest: “Ko tu izdarīji.” Atzīšos, ka tajā brīdī jutu ļaunu prieciņu piezogamies. Un tad kā no nekurienes atskrēja divas indiešu dāmas, gatavas pozēt tā, it kā šis būtu Vogue Arabia vāks. Neko vairāk nepateikšu, mans ceļabiedrs strādāja kā kāzu fotogrāfs, bet bez kāzām.
-
- Qasr Al Watan – Prezidenta pils
Viņam bija jābildē: tupus, stāvus, no sāniem, ar “dramatiskiem leņķiem”, un viņš tik ļoti izvairījās no selfiju zonām, ka vienu brīdi šķita, viņš tūlīt aizbēgs prom kā riekstu onkulis no paklāju muzeja. Toties dāmas bija priecīgas. Vēlāk mēs par to smējāmies, jo kad tad vēl būs iespēja iefiltrēties indiešu Instagram kopienā.
Mohameds mūs aizveda uz vietu, kuru viņš lepni nosauca par “Carpet Museum”. Mēs naivi domājām, ka mūs sagaida vēsture, māksla, tradīcijas. Nē. Mūs sagaidīja veikals. Veikals, kurā darbinieki klāj tev priekšā tepiķus tādā tempā, it kā viņi piedalītos ātruma sacensībās. Viņi runāja vienlaicīgi, demonstrēja rakstus, viņiem spīdēja acis, un visvairāk staroja viņu dusmas, kad saprata, ka mēs nepirksim. Neskatoties uz to, ka mūs iespundēja telpā un izslēdza gaismu, mēs nepadevāmies tepiķbandas spiedienam. Un ar to lepojamies.
Kad pateicām: “nē, paldies”, pārdevējs skatījās uz mums tā, it kā mēs būtu atteikušies adoptēt viņa ģimenes kaķi. FreeBuds šeit izmantojām, lai cauri šai uzstājībai dzirdētu Mohameda balsi: “Everything good? You buy? Very good carpet, very nice.” Nē, Mohamed. Mēs negribam 4000 eiro tepiķi dzīvoklim, kurā knapi ir vieta paklājam no IKEA.
Pēdējā pietura — tirgus
Te mēs uzzinājām, ka tirgus pārdevēju dvēseles ir ļoti trauslas. Ja tu nepērc, viņi apvainojas un uztver ļoti personīgi. Tā it kā mēs būtu pateikuši, ka viņu tējas glāze ir šķība un bērni neprot matemātiku. Viens pārdevējs teica:
“Jūs esat turīgi, kāpēc nepērkat?” Mēs atbildējām: “Jo mēs neesam.” Viņš atcirta: “Esmu vīlies.” Un pagrieza muguru, demonstrējot aizvainojumu un necenzētu vārdu krājumu.
Pie visa šī haosa FreeBuds sevi parādīja tā, kā neviena reklāma nespētu aprakstīt:
- ANC režīms – glāba dzīvību, prātu un ausis.
- Pārslēgšanās starp režīmiem ir ideāla, kad vajag dzirdēt Mohamedu sakām “follow me, quick!” un piecas sekundes vēlāk atkal noslēgties no haosa.
- Baterija – izturēja visu dienu, kamēr omei telefons izlādējās trīs reizes.
- Skaņas kvalitāte tik laba, ka pat Bollywood fonā neizklausījās slikti.
- Komforts mēs tās ne reizi nejutām ausīs, tikai to, ka pasaule kļuva pieklājīgāka.
Kad mēs beidzot atgriezāmies Dubaijā, saulriets nosedza debesis ar sārtu mirdzumu un tikai Mohameds vēl burbulēja. Pusaudži bija apguvuši klusēšanas mākslu, ome beidza telefonā komentēt katru mājas darbiņu, un Riekstu kungs, ar pēdējo pistāciju maisiņā, vienkārši smaidīja. Un es mierīgi izņēmu Huawei FreeBuds 7i no ausīm. Šīs austiņas pārbaudīja skaļuma un haosa vairogu, un izturēja.
Tā bija dziļa klusuma pieskāriena sajūta, kas tevi vienlaikus aizsargā un atslābina. Active Noise Cancelling filtrēja kņadu tā, it kā visi man apkārt runātu caur ūdeni, bet es stāvētu sausumā. Adaptive EQ pielāgoja mūziku katram manam garastāvoklim, vai nu mierīgai pleilistei, vai vieglam popam pēc intensīvās dienas. Bluetooth 5.3 nodrošināja stabilu savienojumu pat tad, kad auto traucās pa ceļiem vai tuneļiem. Un baterijas ietilpība? Tik lieliska, ka es neticēju. Līdz 35 stundām nav tikai cipars, tas ir līgums ar mieru manām ausīm.
Šī nav vienkārši tehnoloģija
FreeBuds 7i ir tavs personīgais mierinātājs skaļā pasaulē, tava aizsardzība pret dzīves “troksni”, tavs ceļojuma biedrs, kad viss apkārt ir pārāk intensīvs, lai ieelpotu bez aizturētas elpas. Un, kad nākamreiz sēdēsi auto, kurā zvana telefoni, tiek ēsti rieksti un filmēti selfiji — vienkārši ieliec FreeBuds, aizver acis un ļauj skaņai izvēlēties, ko tu dzirdi.
Nobeigums — vienkārši, godīgi un tieši.
Un te ir pati būtība: Huawei FreeBuds 7i maksā pārsteidzoši maz (Cena – 99 euro), ņemot vērā, ka tās spēj izslēgt tirgus haosu, indiešu omes, riekstu kunga pasaules komentārus un Mošeju skaļruņu decibelus. Komforts — nenovērtējams. Skaņas kvalitāte kā luksusa zonā. Cena kā no budžeta plauktiņa.
Un šajā lielajā Dubaijas–Abu Dabi haosa un skaistuma piedzīvojumā tieši šīs austiņas kļuva par manu glābēju.
