Kāpēc ballistiskās raķetes ir grūti notriekt
Neviena pretgaisa aizsardzības sistēma pasaulē nespēj notriekt raķetes ar 100% efektivitāti. Ballistiskās raķetes ir vissarežģītākie mērķi pretgaisa un pretraķešu aizsardzības sistēmām. Atšķirībā no spārnotajām raķetēm ballistiskās raķetes nespēj mainīt trajektoriju un lidot zemu, tāpēc to trajektoriju ir viegli aprēķināma. Tomēr neitralizēšanas problēma ir saistīta nevis ar lidojuma trajektoriju, bet gan ar lielo ātrumu un vairākām citām īpašībām.
Pēc palaišanas tās paceļas virs blīvajiem atmosfēras slāņiem, faktiski dodas kosmosā un tad atgriežas pie mērķa. Taču tas nav vienīgais iemesls to notriekšanas zemajai efektivitātei.
Kā lido ballistiskās raķetes
Par ballistiskajām sauc raķetes, kas lido pa ballistisko trajektoriju (to var iztēloties kā parabolu). Tā nosacīti iedalās trīs daļās: pacelšanās un paātrinājums; lidojums ārpus blīvajiem atmosfēras slāņiem, kur raķete iegūst vislielāko ātrumu; augstuma samazināšana un trāpīšana mērķī.
Augstums, līdz kuram raķete paceļas, var būt dažāds, bet visbiežāk tas ir aptuveni 100 kilometri. Brīdī, kad raķete pārslēdzas uz lejupejošu trajektoriju, t. i., pirms trieciena mērķim samazina augstumu, tās ātrums sasniedz 4,5-5 mahus, t. i., aptuveni 4000 kilometru stundā.
Kāpēc ir grūti notriekt ballistisko raķeti?
Pretgaisa aizsardzības raķetes ātrums ir 3000-4000 km/h, t. i., tāds pats vai pat mazāks par ballistiskās raķetes ātrumu. Vairums pretgaisa aizsardzības sistēmas ir paredzētas cīņai ar aerodinamiskiem mērķiem, t. i., tādiem, kas lido horizontāli un lidojumā izmanto atmosfēras aerodinamiskos spēkus.
Tas nozīmē, ka pretgaisa aizsardzības sistēma var notriekt raķeti tikai pēdējā posmā, kad tā iekļūst atmosfēras blīvajos slāņos. Līdz ar to pretgaisa aizsardzības sistēmai ir ļoti maz laika, lai reaģētu, kad mērķis ir atklāts, tai vienkārši nav laika aprēķināt lidojuma trajektoriju un raķeti notriekt.
Pretgaisa aizsardzības sistēmas IRIS-T reakcijas laiks ir 10 sekundes. Turklāt raķetei vēl ir jāsasniedz aprēķinātās trajektorijas krustpunkts. Tāpēc faktiski ir iespēja pārtvert ballistisko raķeti tikai tad, ja tās palaišana tiek atklāta, kas ir diezgan sarežģīti un ne vienmēr iespējams, jo palaišanas iekārtas parasti atrodas lielā attālumā, t. i., ārpus radaru darbības zonas. Jāsaka, ka dažas ballistiskās raķetes ir ne tikai grūti notriekt, bet arī grūti atklāt pat tad, kad tās tuvojas mērķim.
Ballistiskā raķete spēj trāpīt mērķī pat pēc pārtveršanas
Vēl viena ballistisko raķešu īpašība ir tā, ka tās ir lielas un izturīgas. Tāpēc, lai iznīcinātu mērķi, pretraķetei ir precīzi jātrāpa mērķī. Ja IRIS-T raķete eksplodē netālu no ballistiskās raķetes, tās lādiņš, visticamāk, būs nepietiekams. Krievu S-300 ir 0,5-0,6 % varbūtība notriekt tādu ballistisko raķeti kā MGM 53 “Lance”, kas bija ASV rīcībā, t. i., 50-65 %. Tas nozīmē, ka ir jāizšauj vismaz trīs raķetes, lai trāpītu mērķī.
Nav precīzu datu par citām pretgaisa aizsardzības sistēmām un raķetēm, taču, visticamāk, tie nedaudz atšķiras. Tiek uzskatīts, ka modernās pretraķešu aizsardzības sistēmas, tādas, kā Patriot, IRIS-T spēj efektīvāk notriekt ballistiskās raķetes – saskaņā ar dažiem datiem efektivitātes rādītājs var sasniegt vismaz 80 procentus. Tomēr precīza informācija nav pieejama.
Taču pat tad, ja ballistiskā raķete tiek pārtverta, tas nenozīmē, ka tā netrāpīs mērķī. Šīs raķetes ir ļoti lielas un smagas. Tāpēc arī to atlūzas ir bīstamas.
