Kāpēc cilvēki kopš Apollo misijas nav spējuši atgriezties uz Mēness
Pēdējā laikā daudzas dažādu valstu kosmosa aģentūras ir mēģinājušas uz Mēnesi nosūtīt savus nosēšanās moduļus. Tomēr laiku pa laikam mēs redzam šo misiju neveiksmes. Tikai dažiem transportlīdzekļiem izdodas veiksmīgi nolaisties.
Pirmo reizi pēdējo 50 gadu laikā uz Zemes dabiskā pavadoņa virsmas piezemējās kosmosa kuģis ar NASA aprīkojumu. Tomēr arī šī misija nenotika gludi – nolaišanās laikā kosmosa kuģis apgāzās, un kopumā tikai laimīgas nejaušības dēļ izdevās sasniegt Mēness virsmu. Tādēļ rodas jautājums – kāpēc pēdējā pusgadsimta laikā nav panākts progress? Tehnoloģijas attīstās, bet, šķiet, ka veikt šādus lidojumus ir kļuvis tikai grūtāk.
Kādas ir grūtības ceļot uz Mēnesi?
Šobrīd tikai piecas valstis ir spējušas nosūtīt savus aparātus uz Mēnesi – ASV, Padomju Savienība, Ķīna, Indija un Japāna. Starp citu, Japānas Mēness misija nebija gluži veiksmīga, tāpat kā iepriekš minētā ASV programma “Odiseja” un arī Krievijas nolaišanās modulis “Luna-25”, kā arī vairāki citi, avarēja.
Tas ir skaidrs pierādījums tam, ka pat pusgadsimtu pēc pēdējās cilvēku misijas uz Mēnesi tā joprojām ir sarežģīta un bīstama vieta. Bet kas ir tas, kas liedz Nokļūt uz Mēness virsmas?
Galvenais šķērslis ir atmosfēras trūkums uz Mēness. Precīzāk sakot, atmosfēra joprojām ir, taču tā ir ļoti plāna un laika gaitā mainās. Tāpēc nav iespējams izmantot izpletņus, lai nosēdinātu kuģus. Tā vietā lidaparāti izmanto dzinējus, lai nolaistos uz virsmas. Tas ļoti apgrūtina kosmosa kuģa palēnināšanu no dažiem kilometriem sekundē līdz pilnīgai apstāšanās ātrumam, jo ir ļoti precīzi jākontrolē kosmosa kuģa stāvoklis attiecībā pret Mēness virsmu, tā vertikālā kustība, nolaišanās ātrums un augstums.
Kāpēc lidojumi nav kļuvuši vieglāki kopš pirmā cilvēku lidojuma uz Mēnesi?
Pēdējā pusgadsimta laikā tehnoloģijas ir strauji attīstījušās, taču tas nav ietekmējis lidojumus uz Mēnesi. Līdz ar to ir pat radušās sazvērestības teorijas par to, ka amerikāņi patiesībā nav lidojuši uz Mēnesi.
Jaunu tehnoloģiju apgūšana
Kopš cilvēku nolaišanās uz Mēness ir mainījies pilnīgi viss, tostarp arī tehnoloģijas, kas tika izmantotas Apollo misijā 60. un 70. gados. Programmatūra, sensori un citas iekārtas, kas tika izmantotas pirms 50 gadiem, tagad ir kļuvušas pilnīgi nederīgas. Tas ir paradokss, kas saistīts ar tehnoloģiju attīstību.
No vienas puses, tehnoloģijas ir kļuvušas modernākas, bet, no otras puses, zinātnieki tagad nespēj izmantot pagātnes pieredzi nākotnes misijās. Turklāt Apollo misijā iesaistītā paaudze jau ir atstājusi nozari, kā rezultātā zināšanas un pieredze ir faktiski zaudētas. Tāpēc kosmosa aģentūrām, tostarp NASA, ir jāmācās no nulles.
Ierobežots finansējums
Tehnoloģijām, protams, ir liela nozīme kosmosa izpētē, bet vēl svarīgāks ir finansējums. Pagājušā gadsimta 60. un 70. gados, kad starp ASV un Padomju Savienību norisinājās kosmosa sacensība, NASA galvenā misija bija Apollo programma. Tajā pašā laikā valdība nežēloja līdzekļus – tās budžets desmitkārtīgi pārsniedza pašreizējo. No 1960. līdz 1973. gadam aģentūra iztērēja 25,8 miljardus ASV dolāru (257 miljardi ASV dolāru, ņemot vērā inflāciju). Šī summa bija gandrīz 5 % no kopējā ASV federālā budžeta.
Mūsdienās kosmosa aģentūrām nākas strādāt ar daudz mazāku budžetu, kas šo uzdevumu padara daudz grūtāku. NASA saņem mazāk nekā 0,5 % no valsts kopējiem federālajiem izdevumiem, un šis budžets tiek tērēts ne tikai Mēness misijām, bet arī citām misijām, kuru aģentūrai ir daudz.
Lai samazinātu izmaksas, ir jāatrod rentabli risinājumi. Ja agrāk, piemēram, desmitiem miljardu dolāru lielas kosmosa kuģa izmaksas NASA apmierināja, tagad zinātnieku uzdevums ir samazināt izmaksas līdz 100 miljoniem dolāru. Turklāt izmaksu samazināšana palielina neveiksmes risku.
Tomēr pat šādos apstākļos zinātnieki spēj gūt zināmus panākumus. NASA plāno šā gada otrajā pusē palaist otro robotizēto Mēness kosmisko aparātu “Grifin”. Tajā pašā laikā darbs pie Marsa izpētes nav apstājies. Novembrī aģentūra plāno uz Sarkano planētu nosūtīt visurgājēju lai meklētu ūdeni.
