Kāpēc mēs joprojām neesam sadzirdējuši citplanētiešus
Jau vairāk nekā 60 gadus zinātnieki meklē ārpuszemes civilizāciju signālus, taču Visums joprojām šķiet kluss. Jauns pētījums piedāvā matemātisku skaidrojumu, kāpēc mēs, iespējams, neko neesam uztvēruši, pat ja kāds kaut kur patiešām raidīja signālus.
No Dreika eksperimenta līdz statistiskai realitātei
1960. gadā astronoms Frenks Donalds Dreiks veica pirmo mērķtiecīgo mēģinājumu uztvert ārpuszemes saprāta radiosignālus. Kopš tā laika SETI Institute un citi projekti sistemātiski skenē debesis, meklējot radio impulsus, optiskus uzplaiksnījumus vai tehnoloģiskas aktivitātes siltuma pēdas. Tomēr līdz šim nav iegūts neviens apstiprināts pierādījums.
Fiziķis Klaudio Grimaldi no Lozannas Federālās Politehniskās skolas izmantoja Bajesa analīzi, lai aprēķinātu, cik ticams ir scenārijs, kurā signāli jau sasnieguši Zemi, bet palikuši nepamanīti.
Lai pamanītu signālu
Grimaldi modelis aplūkoja īslaicīgus raidījumus, piemēram, radiosignālus vai lāzeru bākas, gan ilgstošas tehnoloģiskas pēdas.
Rezultāts, lai šodien ar augstu varbūtību atklātu kādu signālu, Zemei pagātnē būtu jāsaņem simtiem vai pat tūkstošiem šādu pārraižu. Lielākajā daļā scenāriju šis skaits pārsniedz potenciāli apdzīvojamo planētu daudzumu tuvāko simtu gaismas gadu rādiusā. Tas nozīmē, ka, ja kāda civilizācija tuvumā aktīvi raidītu signālus, astronomi tos, visticamāk, jau būtu fiksējuši.
Retas civilizācijas un īsi “logi”
Optimistiskāks scenārijs iespējams tikai tad, ja pieņem, ka signāli “dzīvo” tūkstošiem gadu un izplatās pa visu Piena ceļa galaktiku.
Secinājums nav tāds, ka meklējumi būtu bezjēdzīgi. Gluži pretēji, pētījums norāda, ka nākotnes projektiem jāaptver lielāka Galaktikas daļa, jāstrādā dažādos viļņu diapazonos un jāveic ilgtermiņa novērojumi.
Visuma “klusums” var nebūt pierādījums tam, ka mēs esam vieni. Tas var vienkārši nozīmēt, ka signāli ir reti, īslaicīgi vai atrodas pārāk tālu, lai tos ar pašreizējām metodēm viegli pamanītu.
Avots: Iopscience
