Kādas izmaiņas sagaidāmas Eiropas kriptovalūtu tirgū pēc MiCA regulas pieņemšanas
Līdz 2024. gadam Eiropas kriptovalūtu tirgus darbojās saskaņā ar tiesību pamatprincipu “Viss, kas nav aizliegts ar likumu, ir atļauts”. Tirgus dalībniekiem bija skaidrs, ka atļauts ir gandrīz viss, jo skaidru vispārēju noteikumu nebija. Turpretī vairums valstu iestādes uzskatīja, ka uz kriptovalūtām jāattiecina tradicionālo tirgu regulējuma noteikumi un tām nav nepieciešami atsevišķi tiesību akti.
Atceraties ASV vērtspapīru un biržu komisijas priekšsēdētāja Gerija Genslera slaveno frāzi, ka visi kriptovalūtu aktīvi, izņemot BTC, ir vērtspapīri? Tomēr, tirgum augot, dažu regulatoru attieksme mainījās.
Eiropas Banku iestāde (EBI) un Eiropas Finanšu tirgu iestāde (EVTI) 2019. gada janvārī publicēja ziņojumu, kurā norādīja, ka tikai neliela daļa kriptovalūtu aktīvu pēc būtības ir pakļauti finanšu instrumentu regulējumam, proti tokenizētie vērtspapīri. Pārējie kriptovalūtu tirgus produkti un ar tiem saistītās tiesiskās attiecības bija praktiski brīvi peldošas.
No šī brīža sākās MiCA – Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2023/1114 par kriptovalūtu tirgu – izstrāde. Trīs gadus vēlāk, 2023. gada 31. maijā, tika pieņemts Eiropas mēroga MiCA noteikumu kopums. MiCA galvenā daļa stāsies spēkā tikai 2024. gada 30. decembrī. Izņēmums ir divas nodaļas, Nr. 3 un Nr. 4, kas stājās spēkā 30. jūlijā un attiecas uz stabilo monētu regulējumu.
Atšķirīgie spēkā stāšanās datumi atspoguļo ES iestāžu piesardzīgo attieksmi pret stabilām digitālajām monētām. Vēl pirms MiCA pieņemšanas gan Eiropas Parlaments, gan Eiropas Banka publicēja ziņojumus par stabilo monētu aktīvu klases problēmām, tostarp: pastāvēšanu ļoti svārstīgā tirgū, nepārbaudītiem nodrošinājuma līmeņiem un neskaidriem emitentiem. Visi šie faktori kopā, kā uzskatīja ES iestādes, nozīmē riskus ieguldītājiem. Rezultātā MiCA noteica stingrāku regulējumu, kas attur emitentus no liela skaita jaunu stabilo monētu ieviešanas ES.
Papildus algoritmisko stabilo monētu emisijas aizliegumam MiCA noteica stingrus noteikumus par stabilo monētu nodrošinājumu. Saskaņā ar noteikumiem, kas stājās spēkā, emitentam papildus rezervēm kā nodrošinājums ir jāglabā pašu līdzekļi, kuriem jābūt vai nu vismaz 350 000 eiro, vai 2 % no rezerves fonda, vai ceturtdaļai no iepriekšējā gada fiksētajiem izdevumiem – atkarībā no tā, kurš no šiem lielumiem ir lielāks.
Emitenta pašu līdzekļus nedrīkst sajaukt ar kripto aktīvu rezerves fondu. Savukārt fondam jābūt nodrošinātam ar vismaz 30 procentiem no valūtas, ar kuru tas ir piesaistīts, un nodrošinājuma kopējai summai jāsakrīt ar apgrozībā esošo stabilo monētu daudzumu.
Ar likumu tiek ieviests arī jēdziens “nozīmīgie stabilkoini”, kas ietver projektus ar tirgus kapitalizāciju virs 5 miljardiem eiro. Licence šādu monētu emisijai un apgrozībai ir jāsaņem tieši no EBI. Šim aktīvam jau tagad jābūt 60 % apmērā nodrošinātam ar fiat. Tādējādi neviena Eiropas stabilā monēta nevar būt 100 % nodrošināta ar fiat vērtspapīriem.
Galvenā problēma nav pat ne tik daudz skaidras apjoms, kas uzņēmumiem jāglabā nodrošinājumam, bet tā, ka saskaņā ar MiCA noteikumiem šie līdzekļi jāuzglabā tikai īpašās licencētās iestādēs, t. i., Eiropas bankās. Visus riskus, kas saistīti ar noguldījumu turēšanu Eiropas bankās, uzņemas stabilo valūtu emitents, jo tam ir jāuztur un jāapstiprina pietiekama skaidras naudas līdzekļu pieejamība, lai varētu izturēt regulāras revīzijas.
Nav pārsteidzoši, ka šī pieeja ir izpelnījusies emitentu kritiku. ASV uzņēmums Circle jau ir saņēmis EMI licenci, lai emitētu digitālās monētas ES. Tas tika izdarīts, neskatoties uz ASV regulatoru, kas savā valstī neievieš skaidrus darbības noteikumus, dodot priekšroku tiesvedībai ar kriptovalūtu uzņēmumiem tiesā. Un tomēr Circle izpilddirektors Džeremijs Ellairs ir publiski paudis bažas par to, ka Eiropas bankās būs jāglabā līdz pat 60 % stabilo monētu nodrošinājuma fiat valūtā. Pēc uzņēmēja domām, tas varētu “nopietni destabilizēt nozari”, jo bankām atšķirībā no steblecoin operatoriem ir pieejami kredīti. Jebkurš noguldījums bankā vienmēr ir saistīts ar kredītrisku un darījuma partnera risku, ko monētu operators nevar atļauties. Rezultātā pašreizējie MiCA noteikumi ir ļāvuši izmantot ārvalstu uzņēmumu līdzekļus, lai atbalstītu Eiropas banku darbību, bet tie vienlaikus neļauj uzņēmumiem piedalīties reģiona monetārajā politikā, skaidrojot ieguldītāju aizsardzību un cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju.
