Kilometru matemātika: kad elektriskais furgons sāk atmaksāties Latvijas uzņēmumam
Kia PV5 Cargo
Elektriskā furgona ekspluatācija var būt lētāka jau no pirmā kilometra, taču augstāku iegādes cenu tas var atpelnīt tikai pēc vairākiem gadiem. Latvijas uzņēmumam izšķiroša nozīme ir gada nobraukumam, uzlādes vietai un cenas starpībai salīdzinājumā ar līdzvērtīgu dīzeļfurgonu. Tāpēc izšķirošais ir darba modelis, nevis ideoloģija. Kurjeram, kurš katru vakaru atgriežas vienā un tajā pašā bāzē, aprēķins būs citādāks nekā reģionos strādājošam santehniķim, kurš ikdienā dodas uz objektiem arī ārpus pilsētas.
Jāsalīdzina cenas, nevis saukļi
Latvijas cenas labi ilustrē situāciju. Kia PV5 Cargo maksā no 41 640 eiro ar PVN un piedāvā 297 km oficiālo sniedzamību, savukārt versija ar lielāku akumulatoru maksā 45 140 eiro un ļauj nobraukt līdz 416 km. Zemākā cena un lielākā sniedzamība attiecas uz atšķirīgām versijām, tāpēc šos rādītājus nedrīkst savstarpēji salīdzināt.
Salīdzinājumam var izmantot arī Volkswagen. Tā ID. Buzz Cargo Latvijā maksā vairāk nekā PV5 versija ar lielāko akumulatoru, lai gan abu modeļu oficiālā sniedzamība ir ļoti līdzīga. Virsbūves konfigurācija un kravnesība nav identiska, tomēr cenas un sniedzamības attiecībā Kia priekšrocības ir acīmredzamas.
PVN jāuzskaita konsekventi. PVN maksātājs parasti var atskaitīt priekšnodokli par N1 kategorijas furgonu, kas izmantots ar nodokli apliekamā saimnieciskajā darbībā, taču tas pats princips parasti attiecas arī uz līdzvērtīgu dīzeļmodeli. Tāpēc PVN šajā salīdzinājumā būtiskas priekšrocības nevienam no variantiem nedod. Arī valsts atbalstu nevajadzētu automātiski atskaitīt no iegādes izmaksām – pašreizējā Latvijas programma paredzēta privātpersonām, bet iepriekšējās uzņēmumiem paredzētās programmas jau ir noslēgušās.
Salīdzinājumā ar jaunu dīzeļfurgonu, kas maksā aptuveni 30 000 eiro, elektriskais modelis parasti maksā vismaz par desmit tūkstošiem eiro vairāk. Aprīkojums, virsbūves konfigurācija un autoparka atlaides šo starpību var būtiski mainīt, tāpēc gala lēmums jābalsta uz konkrētiem piegādātāju piedāvājumiem, nevis vidējiem tirgus rādītājiem.
Lētākā elektrība ir uzņēmuma teritorijā
Aprēķins nemaz nav tik sarežģīts kā pilns kopējo lietošanas izmaksu modelis. Ja uzņēmuma teritorijā elektrība maksā 0,20 eiro par kWh, dīzeļdegviela – 1,40 eiro litrā un aprēķinā izmantots reālistisks enerģijas patēriņš un mērenas apkopes izmaksas, elektriskais furgons izmaksā gandrīz par septiņiem centiem mazāk uz kilometru.
Pie šādas starpības Kia PV5 Cargo bāzes versija sākotnējo cenas starpību atpelna pēc aptuveni 140 000 kilometru. Tas ir orientējošs slieksnis, nevis solījums. Versija ar lielāku akumulatoru vai dārgāks citas markas modelis šo robežu sasniegs vēlāk, jo sākotnējā cenas starpība ir lielāka. Savukārt lielāka autoparka atlaide, augstāka dīzeļdegvielas cena vai labāka atlikusī vērtība atmaksāšanās brīdi var pietuvināt.
No uzlādes vietas lielā mērā ir atkarīgs gala rezultāts. Regulāra publiskās ātrās uzlādes izmantošana var izmaksāt aptuveni divreiz dārgāk nekā uzlāde uzņēmuma teritorijā un atmaksāšanās brīdi pārcelt tālāk par ierasto lietošanas ciklu. Uzņēmums, kam nav iespējas transportlīdzekļus regulāri uzlādēt savā bāzē, patiesībā vērtē pavisam citu ekonomisko scenāriju, pat ja izvēlētais furgons ir tas pats.
Viens furgons, divi darba režīmi
Iedomāsimies kurjeru Rīgā, kurš vairumā darbadienu nobrauc aptuveni 150 kilometrus un katru vakaru atgriežas vienā un tajā pašā bāzē. Šādam maršrutam pietiek ar bāzes versijas sniedzamību, un ilustratīvo cenas starpību iespējams atpelnīt aptuveni četros gados.
Tieši šādam darba režīmam elektriskais furgons ir vispiemērotākais. Nobraukums ir prognozējams, maršruti pārsvarā ved pa pilsētu, uzlāde notiek naktī uzņēmuma teritorijā, bet darba laikā nav jātērē laiks publiskajās uzlādes stacijās. Kia PV5 Cargo piedāvā vairāk nekā četrus kubikmetrus kravas telpas, kravnesību līdz 790 kg un septiņu gadu transportlīdzekļa garantiju. Tāpēc svarīgākais jautājums nav tas, vai izvēlēta lielākā iespējamā sniedzamība, bet gan tas, vai konkrētā versija atbilst maršrutam un pārvadājamajai kravai.
Savukārt reģionos strādājošs santehniķis, kurš dienā vidēji nobrauc aptuveni 100 kilometrus, sākotnējo ieguldījumu atpelna lēnāk, jo gada nobraukums ir mazāks. Pie tiem pašiem pieņēmumiem atmaksāšanās pārsniedz sešus gadus. Versija ar lielāku akumulatoru ziemā vai neplānotu apkārtceļu gadījumā joprojām var būt piemērotāks darba rīks, taču papildu sniedzamība šajā gadījumā vairāk kalpo kā drošības rezerve, nevis tūlītējs finansiāls ieguvums.
Šādos apstākļos sniedzamība vairs nav tikai bukletā norādīts skaitlis. Krava, salona apsilde, braukšanas ātrums un ziemas laikapstākļi samazina praktiski izmantojamo rezervi. Lielāks akumulators dod lielāku drošības rezervi, un aptuveni pusstundas pārtraukumā iespējams atjaunot ievērojamu daļu uzlādes, taču arī par šo papildu rezervi ir jāmaksā, tāpēc tai ilgtermiņā jāspēj atpelnīt augstāko iegādes cenu.
Jāvērtē visas izmaksas
Dīzeļfurgons joprojām var būt praktiskāka izvēle uzņēmumiem, kas ikdienā veic 500 kilometru un garākus maršrutus, strādā bez iespējas regulāri uzlādēt transportlīdzekļus uzņēmuma teritorijā, velk smagas piekabes vai darbojas pēc grafika, kurā uzlādes pietura nozīmē neizpildītus pasūtījumus.
Atsevišķs gadījums ir jau ekspluatācijā esošs un pilnībā vai gandrīz pilnībā apmaksāts dīzeļfurgons. Ja tas tiek nomainīts pirms plānotā ekspluatācijas cikla beigām, nepieciešamais kapitāla ieguldījums ir ievērojami lielāks nekā tad, ja transportlīdzeklis tiktu nomainīts ierastajā autoparka atjaunošanas brīdī.
Vienkāršotajā modelī nav iekļautas finansējuma izmaksas, uzlādes infrastruktūras izveide, apdrošināšana, riepas, atlikusī vērtība un iespējamās dīkstāves izmaksas. Tieši vērtības kritums bieži veido lielāko kopējo lietošanas izmaksu daļu, savukārt neērta vai nepārdomāta uzlāde uzņēmumam var izmaksāt dārgāk nekā jebkura enerģijas avota cenu starpība. Tāpēc pirms lēmuma pieņemšanas jāizvērtē gan pamata scenārijs, gan situācija ar augstākām enerģijas izmaksām un ziemas ekspluatāciju, vienlaikus pārliecinoties, ka transportlīdzeklis arī šādos apstākļos spēj izpildīt tam paredzētos uzdevumus.
Uzņēmumam, kas furgonu var uzlādēt savā teritorijā, galvenais jautājums nav tikai tas, vai elektrība ir lētāka par dīzeļdegvielu. Svarīgāk ir saprast, vai transportlīdzeklis lietošanas laikā nobrauks pietiekami daudz kilometru, lai zemākās ekspluatācijas izmaksas kompensētu augstāko iegādes cenu.
Kurjerpakalpojumu uzņēmums ar lielu nobraukumu pilsētā šo robežu var sasniegt viena autoparka atjaunošanas cikla laikā. Savukārt uzņēmums, kas strādā reģionos un nobrauc mazāk, to var arī nesasniegt. Tāpēc nevar pieņemt, ka viens piedziņas veids der visiem – katram uzņēmumam jāizvērtē, kurš risinājums tā darbam ir izdevīgākais.
