Zinātniekiem ir jauna teorija par Mēness izcelsmi
Saskaņā ar zinātnieku aprēķiniem Mēness parādījās pirms 4,5-4,6 miljardiem gadu. Saskaņā ar oficiālo versiju tas radies Zemes un planētas Teja, kas pēc lieluma ir salīdzināma ar Marsu, sadursmes rezultātā. Pēc abu planētu sadursmes atmosfērā tika izmests daudz atlūzu. Kosmosā tās savienojās, kā rezultātā varēja izveidoties Mēness. Tomēr, ne visi zinātnieki piekrīt milzu trieciena teorijai, jo ar to nevar izskaidrot dažus noslēpumainus faktus par satelītu un tā orbītu. Nesen veikts zinātnieku pētījums liecina, ka Mēness izcelsme varētu būt citāda – tas nav veidojies no Zemes un Teijas atlūzām.
Kā patiesībā varētu būt radies Mēness
Saskaņā ar oficiālo teoriju Mēness vecums sakrīt ar abu planētu sadursmes laiku – dabiskais Zemes pavadonis radies brīdi pēc sadursmes. Tomēr, kā minēts iepriekš, šajā teorijā ir pretrunas.
Ja Mēness būtu veidojies no izkusušām atlūzām, tam būtu jārotē virs Zemes ekvatora. Tomēr Mēness atrodas tuvāk Saules līnijai nekā mūsu planētas ekvatoram. Turklāt milzu trieciena teorija nevar izskaidrot dažas tā iežu ķīmiskās īpašības.
Saskaņā ar Pensilvānijas Universitātes zinātnieku pētījumu Zeme, iespējams, ir “sagūstījusi” Mēnesi procesā, ko sauc par “bināro apmaiņas sagūstīšanu”. Domājams, ka tieši tā arī Neptūns ieguva savu lielāko satelītu Tritonu.
Bināra apmaiņas uztveršanas process notiek, kad divi objekti, kas riņķo viens ap otru, tuvojas planētai. Gravitācijas dēļ notiek sistēmas atdalīšanās – vienu objektu planēta sagūsta un tas kļūst par tās satelītu, bet otrs objekts tiek izmests kosmosā.
Šis mehānisms jau iepriekš ir konstatēts lielākām Saules sistēmas planētām. Tomēr saskaņā ar nesen žurnālā The Planetary Science Journal publicēto pētījumu tas var ietekmēt tāpat arī Zemei līdzīgās planētās.
Kā Zeme pārņēma Mēnesi
Lai noskaidrotu, vai Zeme spēj pārņemt objektus, zinātnieki izmantoja matemātisko modelēšanu un datorsimulācijas. Rezultātā izrādījās, ka mūsu planēta spēj sagūstīt satelītus, kuru masa ir no 1 līdz 10% no Zemes masas. Atgādināsim, ka Mēness masa ir 1,2 % no Zemes masas. Tas nozīmē, ka tas ietilpst šajā diapazonā, un teorētiski to varētu notvert.
Tiesa, lai objektu notvertu, tā ātrumam ir jābūt mazākam par 3 kilometriem sekundē. Ņemot vērā Saules sistēmas standartus, tas ir salīdzinoši neliels ātrums. Turklāt divu objektu sistēmai bija jāšķērso attālums no Zemes, kas vienāds ar 20 tās rādiusiem. Gravitācijas spēks objektu būtu notvēris, bet ne pilnībā ievilcis sevī.
Kāpēc Mēness vienmēr ir vērsts pret Zemi ar vienu pusi?
Gravitācijas spēkam vajadzēja ne tikai sagūstīt Mēnesi, bet arī nodrošināt tā pašreizējo apļveida orbītu. Saskaņā ar pētījuma datiem trajektorija sākotnēji bija ļoti eliptiska. Tas nozīmē, ka mūsu planētas dabiskais pavadonis sākotnēji atradās ļoti tuvu Zemei tuvākajā punktā un ļoti tālu attālākajā punktā.
Situāciju mainīja plūdmaiņas spēki starp Zemi un Mēnesi. Laika gaitā tie padarīja orbītu apļveida un palēnināja rotāciju. Tas galu galā noveda pie tā, ka satelīta viena no malām vienmēr bija vērsta pret Zemi, ko mēs novērojam mūsdienās. Starp citu, ne tikai Zeme palēnināja Mēness rotācijas ātrumu ap savu asi, bet arī Mēness to pašu izdarīja ar Zemi. Pēc zinātnieku domām, tieši tas izraisīja skābekļa katastrofu uz mūsu planētas, pateicoties kurai attīstījās saprātīga dzīvība.
Pēc zinātnieku domām, viņu teorija sniedz atbildes uz daudziem jautājumiem, kurus iepriekš nevarēja izskaidrot ar milzu trieciena teoriju. Mēness iežiem ir dažas ķīmiskas līdzības ar Zemes iežiem tā iemesla dēļ, ka tas veidojies tajā pašā Saules sistēmas daļā, kur mūsu planēta. Tomēr iežiem ir dažas būtiskas atšķirības. Tas nav pārsteidzoši, ņemot vērā, ka mēs runājam par diviem dažādiem objektiem.
Tomēr pierādīt šo teoriju nebūs viegli, jo notikumi risinājās pirms vairāk nekā 4,5 miljardiem gadu. Pētījums tomēr parādīja, ka fiziski uztveršana bija iespējama. Tas varētu nozīmēt, ka daudzām citām planētām arī varētu eksistēt lieli satelīti, līdzīgi Mēnesim.
