Elektroauto nobraukums: kāpēc mums vajag 600 kilometrus, ja ikdienā pietiek ar 120?

Manuprāt, viena no interesantākajām pretrunām diskusijās par elektroauto ir cilvēku vēlme pēc iespējas lielāka nobraukuma ar vienu uzlādi. Mēs gribam 500, 600 vai pat vairāk kilometru, lai gan ikdienā lielākā daļa no mums tik lielus attālumus nemaz nebrauc. Kāpēc tā? Vai tiešām mums nepieciešams tik liels nobraukums, vai arī runa ir par drošības sajūtu, pie kuras esam pieraduši, braucot ar automašīnām, kuras uzpilda dažu minūšu laikā?

Interesanti dati par šo jautājumu atrodami BMW Ziemeļamerikas nodaļas pasūtītajā aptaujā, kurā piedalījās 1005 pieaugušie ASV iedzīvotāji. Pētījums veikts no 11. līdz 13. septembrim, un tā rezultāti diezgan labi parāda plaisu starp to, cik tālu cilvēki patiesībā brauc, un to, ko viņi sagaida no elektroauto.

73% aptaujāto norādīja, ka ikdienā pie stūres nenobrauc vairāk par 121 kilometru. Tajā pašā laikā 42% vēlas, lai elektroauto ar vienu uzlādi spētu veikt vismaz 483 kilometrus, bet vēl 18% pat neizskata automašīnas, kuru nobraukums ir mazāks par 644 kilometriem.

Citiem vārdiem sakot, ikdienā mums vajag vienu, bet, izvēloties automašīnu, prasām pavisam ko citu.

Vai mēs pērkam nobraukumu vai sirdsmieru?

Es domāju, ka šeit slēpjas būtiska nianse. Automašīnu mēs nepērkam tikai savam ierastajam maršrutam no mājām uz darbu, veikalu un atpakaļ. Mēs to pērkam arī neparedzētiem gadījumiem, nedēļas nogales izbraucieniem, brīvdienām un garākiem ceļojumiem. Neviens nevēlas plānot savu dzīvi ap uzlādes stacijām vai brauciena vidū sākt meklēt tuvāko vietu, kur pieslēgties elektrībai.

Tāpēc arī nav gluži godīgi apgalvot, ka cilvēkiem, kuri ikdienā nobrauc 100 vai 120 kilometrus, pilnīgi pietiktu ar elektroauto, kura maksimālais nobraukums ir 200 kilometru. Teorētiski jā, bet dzīvē ir arī ziema, auksts salons, apsildāmi sēdekļi un citi faktori, kas ietekmē reālo nobraukumu. Turklāt ne visi vēlas katru vakaru domāt par to, vai automašīna jāliek pie lādētāja.

Tomēr man šķiet, ka mēs reizēm pārāk daudz koncentrējamies uz vienu skaitli tehniskajā specifikācijā. Ja automašīna spēj nobraukt 500 kilometrus pēc WLTP cikla, tas vēl nenozīmē, ka ziemā pa šoseju tā bez raizēm veiks tikpat lielu attālumu. Tādēļ jautājums nav tikai par to, cik liels nobraukums norādīts reklāmā, bet arī par to, cik prognozējami automašīna uzvedas reālos apstākļos.

Un te rodas paradokss: mēs esam gatavi maksāt par lielāku akumulatoru un papildu kilometriem, kurus lielākajā daļā dienu nemaz neizmantosim. Taču, ja šie kilometri ļauj justies drošāk un neuztraukties par katru braucienu, vai tiešām tā ir pilnīgi neracionāla izvēle? Ne gluži. Vienkārši būtu vērts saprast, par ko mēs maksājam un cik bieži šo priekšrocību patiešām izmantosim.

No Rīgas līdz Zaubei – ceļojums ar Renault 4 un stilu, kas nemirstīgs

Problēma nav tikai nobraukumā. Svarīga ir arī cena un uzlāde

Vēl viens interesants aptaujas rezultāts ir tas, ka galvenais šķērslis elektroauto iegādei nav pat nobraukums. 51% respondentu par būtiskāko problēmu nosauca automašīnas cenu. Tas ir vairāk nekā to cilvēku īpatsvars, kurus attur ierobežots nobraukums.

Tas ir diezgan loģiski. Elektroauto var būt ekonomisks ekspluatācijā, taču, ja tā iegāde maksā ievērojami vairāk nekā līdzvērtīgs automobilis ar iekšdedzes dzinēju, potenciālais ietaupījums ne vienmēr atsver sākotnējos izdevumus. Aptaujā zemākas ekspluatācijas izmaksas kā būtisku argumentu par labu elektroauto minēja tikai 27% respondentu. Savukārt 55% būtu gatavi apsvērt lietotu vai pārbaudītu lietotu elektroauto, ja cenas starpība būtu pietiekami izdevīga.

Tas liek domāt, ka elektroauto tirgus attīstībai ne vienmēr vajadzīgs arvien lielāks akumulators. Dažkārt daudz lielāku ietekmi uz pircēja lēmumu varētu atstāt pieejamāka cena, uzticama tehnoloģija un skaidri saprotamas ekspluatācijas izmaksas.

Tikpat svarīgs ir uzlādes ātrums. Aptaujā 53% dalībnieku norādīja, ka iespēja ātrās uzlādes stacijā desmit minūtēs iegūt aptuveni 241 kilometram atbilstošu nobraukumu palielinātu viņu vēlmi iegādāties elektroauto. Z paaudzes vidū šis rādītājs sasniedza 70%, bet mileniāļu vidū bija 65%.

Turklāt 55% respondentu uzskata, ka pusstundu ilga uzlādes pauze ir pieņemama. Gadu iepriekš šādu atbildi sniedza 48% aptaujāto.

Manuprāt, šie skaitļi parāda, ka attieksme pret elektroauto pamazām mainās. Cilvēkiem nav obligāti vajadzīgs automobilis, ar kuru iespējams šķērsot pusi kontinenta bez apstāšanās. Viņiem vajag automašīnu, kas ikdienā nerada papildu sarežģījumus un garākos braucienos ļauj ātri un ērti atjaunot enerģijas krājumus.

Protams, arī uzlādes infrastruktūra ir būtiska. Ja uzlādes stacijas ir pieejamas, darbojas uzticami un ļauj papildināt enerģiju tikmēr, kamēr cilvēks iedzer kafiju vai paēd pusdienas, pusstundas pauze vairs nešķiet tik dramatiska. Taču, ja stacija jāmeklē ar lukturīti rokā un pēc tam jāgaida rindā, pat 600 kilometru nobraukums var neglābt no nepatīkamas pieredzes.

Ne vienmēr galamērķis ir svarīgs, ja Tavs ceļabiedrs ir Renault 5 E-Tech Electric

Vai elektroauto beidzot kļūst par ierastu lietu?

Vēl viens aptaujas novērojums man šķiet īpaši interesants. To cilvēku īpatsvars, kuri elektroauto pircējus uzskata par tehnoloģiju agrīnajiem lietotājiem jeb *early adopters*, gada laikā samazinājies no 62% līdz 56%.

Tas var liecināt, ka elektroauto pamazām iziet ārpus entuziastu un tehnoloģiju cienītāju loka. Arvien vairāk cilvēku tos vērtē nevis kā eksperimentu vai īpašu dzīvesveida izvēli, bet gan kā potenciālu alternatīvu savai nākamajai automašīnai.

BMW pārstāvis Aleksanders Šleiheris norāda, ka pircēji arvien biežāk elektroauto vērtē pēc tiem pašiem kritērijiem, kuri ir svarīgi tradicionālajām automašīnām: braukšanas īpašībām, aprīkojuma un cenas attiecības pret piedāvātajām iespējām. Manuprāt, tas ir pilnīgi dabisks process. Kad tehnoloģija vairs nav jaunums, cilvēki pārstāj tai piedot trūkumus tikai tāpēc, ka tā ir moderna.

Galu galā, ja es pērku automašīnu, man ir svarīgi, lai tā būtu ērta, uzticama, pietiekami jaudīga un atbilstu manām vajadzībām. Tas, vai zem motora pārsega atrodas iekšdedzes dzinējs vai elektromotors, pats par sevi vēl nav pietiekams iemesls izvēlēties vienu vai otru modeli.

Tāpēc es neuzskatu, ka prasība pēc 500 kilometru nobraukuma būtu vienkārši kaprīze. Daļēji tā ir vēlme saglabāt ierasto komfortu un brīvību. Taču būtu vērts sev godīgi pajautāt, vai par šiem papildu kilometriem ir jēga maksāt, ja ikdienā tos gandrīz nekad neizmantojam.

Varbūt elektroauto nākotne nav tikai arvien lielākos akumulatoros un iespaidīgākos nobraukuma skaitļos. Varbūt svarīgāks ir saprātīgs līdzsvars starp cenu, reālo nobraukumu, uzlādes ātrumu un infrastruktūras pieejamību.

Jo galu galā automašīna ir domāta tam, lai mēs nokļūtu tur, kur vēlamies, nevis lai katru rītu priecātos par to, ka teorētiski varētu aizbraukt 600 kilometrus, lai gan šodien jāveic vien 35.

Un, ja elektroauto spēj to nodrošināt bez liekām raizēm, varbūt mums beidzot jāsāk vērtēt nevis to, cik tālu tas spēj aizbraukt, bet gan to, cik labi tas iederas mūsu sadzīvē.