Kāpēc mēs aizmirstam sapņus?
Neskatoties uz to, ka aptuveni trešdaļu savas dzīves pavadām miegā, tas ir, gandrīz 22 gadus (ja dzīves ilgums ir 70 gadi), mēs aizmirstam lielāko daļu sapņu. Tas ir pārsteidzoši, jo sapņi piepilda mūsu prātus, kamēr mēs guļam, un joprojām ir viens no aizraujošākajiem un noslēpumainākajiem cilvēka izziņas aspektiem.
Sākot ar Freida psihoanalītiskajām interpretācijām un beidzot ar mūsdienu zinātnes centieniem rast bioloģiskus izskaidrojumus, sapņu izpratne joprojām ir izaicinājums, kas ir apgrūtinājis pētniekus. Tomēr viens no mīklainākajiem jautājumiem ir tas, kāpēc lielāko daļu sapņu mēs aizmirstam gandrīz uzreiz pēc pamošanās. 2019. gadā zinātniekiem izdevās atbildēt uz šo jautājumu – izrādās, ka REM miega laikā mūsu spēja radīt atmiņas ir pavājināta, tāpēc mēs mēdzam atcerēties tikai pašus jaunākos sapņus.
Miega fāzes
Pirms apskatīt iemeslus, kāpēc mēs aizmirstam lielāko daļu sapņu pēc pamošanās, ir svarīgi novērtēt paša miega procesa sarežģītību, kas, kā zināms, norisinās vairākās fāzēs. Pētnieki izšķir divas galvenās miega fāzes – lēno (NREM – non-rapid eye movement) un ātro (REM – rapid eye movement).
Lēnā fāze aizņem aptuveni 75 % no kopējā miega laika, un to iedala trīs posmos – N1, N2 un N3. N1 ir starpposms starp aizmigšanu un nomoda stāvokli, ko dēvē par virspusējo miegu. Otrā, ātrā fāze, aizņem aptuveni 20-25 % no kopējā miega laika un notiek aptuveni pusotru stundu pēc aizmigšanas. Interesanti, ka REM fāze atkārtojas ik pēc pusotras stundas un no rīta kļūst garāka. Šajā fāzē mēs sapņojam.
REM fāzei jeb ātru acu kustību fāzei ir raksturīga augsta smadzeņu aktivitāte, un tā atgādina to, kas bija novērojams nomoda laikā. Tiek uzskatīts, ka šajā fāzē miegam ir svarīga nozīme mācīšanās, atmiņas nostiprināšanā un garastāvokļa regulēšanā. Tādējādi sapņi var būt šo kognitīvo procesu blakusparādība. Tomēr šo nakts vīziju pārejošais raksturs un to straujā izzušana pēc pamošanās ir fenomens, kas joprojām izraisa neizpratni zinātnieku vidū.
Kāpēc mēs aizmirstam sapņus?
Viena no galvenajām teorijām, kas izskaidro amnēziju pēc pamošanās, ir saistīta ar smadzeņu ķīmiju: REM miega fāzē neirotransmitera acetilholīna līmenis ir diezgan augsts, kas veicina ar sapņiem saistītu smadzeņu darbību. Tikmēr norepinefrīna, neirotransmitera, kas saistīts ar atmiņas nostiprināšanu, līmenis ir viszemākais.
Norepinefrīna līmeņa samazināšanās REM miega fāzē, iespējams, ir galvenais faktors, kas izskaidro, kāpēc mēs aizmirstam sapņus. Tas ir tāpēc, ka zemais noradrenalīna daudzums neļauj smadzenēm efektīvi pārnest sapņu iespaidus no īstermiņa atmiņas uz ilgtermiņa atmiņu. Šādus secinājumus ir izdarījuši autori 2019. gadā žurnālā Science publicētajā rakstā.
Iepriekšējie pētījumi arī liecina, ka cilvēki biežāk atceras sapņus, ja pamostas REM fāzes laikā vai tūlīt pēc tās, kad sapņi ir visspilgtākie. Turklāt, jo ilgāks ir laiks no REM fāzes beigām līdz pamošanās brīdim, jo lielāka iespēja, ka sapni aizmirsīsim. Šis fenomens liecina, ka sapņu atmiņa ir īpaši trausla un laika gaitā ātri izbalē.
Kāpēc smadzenes “izdzēš” sapņus no atmiņas?
Tikpat interesanta rīta aizmāršības cēloņos ir prefrontālās garozas – smadzeņu zonas, kas saistīta ar atmiņas veidošanos un sarežģītiem domāšanas procesiem un kas miega REM fāzē ir mazāk aktīva, – loma. Daži pētnieki apgalvo, ka tieši tās samazinātā aktivitāte (nevis neiromediatoru līmenis, kā minēts iepriekš) neļauj sapņiem pāriet ilgtermiņa atmiņā.
Cits skatījums uz to, kāpēc sapņi izgaro, tiklīdz atveram acis, liecina, ka mēs ne vienmēr “aizmirstam” sapņus. Drīzāk mēs tos vispār nekad pilnvērtīgi neatceramies. No šī viedokļa raugoties, atmiņu pārnese no īstermiņa atmiņas uz ilgtermiņa atmiņu var būt kļūdaina vai nepilnīga.
Lai gan “rīta aizmirstības” pamatā esošā mehānika ir intriģējoša, daži zinātnieki uzskata, ka tā kalpo adaptīvam mērķim. Saskaņā ar “tīrā lauka” hipotēzi tas, ka mēs aizmirstam savus sapņus, ļauj mums pamosties ar skaidru prātu, ko neapgrūtina potenciāli emocionāls vai traucējošs sapņu saturs.
Šāds “tīrs loks” palīdz mums sākt katru dienu no jauna un būt gataviem apgūt un apstrādāt jaunu informāciju bez miega prāta radīto dīvaino naratīvu iejaukšanās,” norāda eksperti.
Sapņu mūžīgais noslēpums
Saskaņā ar 2008. gadā veikto daudzu sapņu pētījumu metaanalīzi sievietes mēdz atcerēties vairāk sapņus nekā vīrieši. Daudzi pētījumi liecina, ka jaunāki cilvēki atceras vairāk sapņu nekā vecāki – sapņu atmiņa pieaugušajiem dzīves laikā pakāpeniski samazinās.
Turklāt pastāv daudzas individuālas atšķirības sapņu atcerēšanās ziņā. Daži cilvēki gandrīz nekad neatceras, ko sapņojuši, bet citi regulāri atceras vairākus savus sapņus.
Daži pētnieki uzskata, ka introverti – cilvēki, kuri vairāk koncentrējas uz sevi un necenšas komunicēt ar citiem, – mēdz labāk atcerēties sapņus. Tajā pašā laikā ekstraverti – cilvēki, kas ir atvērti un orientēti uz komunikāciju, – mēdz atcerēties mazāk sapņu.
Viens no iespējamiem iemesliem, iespējams, ir labi attīstīta iztēle un pat uzņēmība pret hipnozi. Kopumā 2017. gadā publicētajā darbā norādīts, ka sapņu atcerēšanās un interese par sapņiem, šķiet, ir saistīta ar atvērtību jaunai pieredzei, personības iezīmi, ko raksturo vēlme izmēģināt jaunas lietas.
Tomēr, neraugoties uz panākumiem, kas gūti, izprotot miega un sapņu bioloģiju, atbilde uz jautājumu, kāpēc mēs aizmirstam 85 % nakts sapņu, joprojām lielā mērā nav atrisināta. Pašreizējās teorijas piedāvā aizraujošas atziņas, taču sapņu pētniecībai raksturīgās grūtības nozīmē, ka daudzi šī fenomena aspekti joprojām ir apvīti noslēpumainību. Tieši šī nezūdošā noslēpumainība padara sapņus un mūsu īslaicīgās atmiņas par tiem par tik intriģējošu cilvēka izziņas un smadzeņu, sarežģītākā cilvēka ķermeņa orgāna, darbības jomu.
